Ir gads jau apkārt, kopš no dzīves šķīries dzejnieks,
aktieris, mūziķis Mārtiņš Freimanis. Pieminot viņu, veltu viņam
savu jaunāko dzejoli…
Nakts melnums kad pār zemi klājas,
Soļi rimst un putnu
balsis klusas,
Es lēniem soļiem nāku mājās,
Es atgriežos – mana sirds ir nogurusi.
Logā sveces liesma atmirdz,
Aiz durvīm mīļas balsis
skan.
Klusa asara pār vaigu nokrīt
Un sirdī
vieglums ielīst man.
Lēni durvis veru
vaļā,
Mīļas rokas mani skauj.
Es atgriežos
– es esmu mājās,
Asarām pār vaigu ritēt ļauj.
Nejautājiet, kādus ceļus gāju,
Neprasiet, kas gultu klāja man.
Es atgriežos, es esmu
mājās,
Un sirds tik pilna ir man.
Pie galda apsēžos un glāzi tveru,
Smagums manus
plecus liec.
Vien brīdis īss un acis veras,
Ir dzīves kauss līdz malām liets.
