Skatos, kā no zemes arvien augstāk un augstāk paceļas gaisa balons un pamazām attālinās, paceldams tajā atrodošos cilvēkus pāri koku galotnēm un vezdams pretī uzlecošās saules stariem.
No Gaujas ielejas nedzirdami veļas miglas vāli, vēl nepļautā labības lauka otrā pusē man nezināmās mājās ierejas miegains suns, pļava kā piebērta ar rasas pērļu sudrabu. Skatos, kā gaisa balons it kā sasveicinās ar caurredzamu mākoni un pazūd aiz koku galotnēm. Izbaudu agrā vasaras rīta burvību – pilnu ar nogaidošu klusumu un savādu burvību, kas ir tik dziļa, ka liek dvēselei uz brīdi iesmelgties. Mazliet apskaužu tos, kas atrodas gaisa balona pītajā grozā, jo viņiem pieder brīvība. Tas nekas, ka šī brīvības sajūta ilgst tikai mazliet vairāk par stundu. Apskaužu, ka viņi kā putni var raudzīties lejup uz zemi, aizmirstot par uz tās valdošajām negācijām, kas līdzinās staignam purvam, kas vairāk vai mazāk iesūc sevī katru, kam neizdodas nolikt kāju uz cieta un izturīga ciņa.
Jūtos nogurusi no apkārt valdošajām dabas katastrofām, kautiņiem un grautiņiem, no informāciju gūzmas, kurā kārtējo reizi kāds ir pazudis, izlēcis pa logu, nošāvies, noslīcis, pārdozējis narkotikas, sadedzis. Pat negribas turpināt uzskaitījumu. Pat tad, ja cilvēkam izdevies kaut ko labu paveikt, atrodas daudzi citi, kas to vien dara, kā noņemas ar labā kritizēšanu. Te puķes nav saliktas īstajās vāzēs un salūts bijis pārāk gauss, te atkal skatuve par zemu un mūzika par skaļu, rinda par garu un biļetes par dārgu…
Laikam jau vienmēr būs tā: kas vienam par daudz, otram – par maz, kas vienam labs, tas otram – slikts. Diemžēl nerakstīts pasaules likums! Ar kādu baudu gluži kā ledenes nedēļām ilgi “sūkājam” faktus par citu cilvēku dzīvē pieļautajām kļūdām un klusā sajūsmā berzējam rokas, ja kādam gadījies paklupt.
Protams, arī pati neesmu gluda kā dimanta oliņa, tomēr šobrīd vairāk par visu vēlos iekāpt gaisa balonā un vismaz uz stundu no visa aizlidot, lai izbaudītu brīvību no negācijām. Zinu, atgriešanās nekad nav viegla, un tomēr…
