Es savā dzīvē tiku izdarījusi milzīgu kļūdu, kuru ļoti nožēloju, jo tā gandrīz izpostīja manu ģimeni, kuru es ļoti mīlu.
Bijām lielā pasākumā – festivālā uz vairākām dienām. Pasākums bija interesants – sacensības, izklaide. Neizpalika arī alkohols – tad katrs jautājums tiek apspriests neskaitāmas reizes, cik tad ilgi var to klausīties. Aizgājām ar draudzeni uz estrādi, tur ballīte, laba mūzika. Gāju atpakaļ, lai beidzot dabūtu uz balli arī savu vīriņu. Viņu sastapu jau pusceļā. Tad mēs sastrīdējāmies un es dabūju dzirdēt visu (ne)iespējamo vārdu plūdus, veltītus sev (to dzirdēju ne tikai es). Es centos viņu nomierināt, bet viņš nerimās, tad es aizgāju uz nometni, ballēšanās prieks bija pagalam, aizgāju gulēt.
Otrā rītā vīrs ar mani nerunāja, tikai turpināja „svinēt”. Es centos ar viņu uzsākt sarunu, izrunāties, bet neveiksmīgi. Vakarpusē piedzīvoju vispār kaut ko neaptveramu. Gandrīz visi komandas biedri sēdēja nometnē pie galda, tad, tikko pamodies, pie galda pienāca mans vīrs un veltīja man rupjības. Es jutos tik pazemota, dubļos iemīcīta, netīra. Biju šokēta par to, ka vīrietis, kuru mīlu, ir spējīgs tā izturēties.
Es nespēju nevienam paskatīties acīs, man bija kauns par vīra uzvedību un attieksmi. Mājās centos ar viņu izrunāties, bet neveiksmīgi- dzirdēju tikai vienu atbildi: ja tev kaut kas nepatīk, vari aizvākties…
Jutos drausmīgi pēc pārdzīvotā, man likās, ka cilvēki uz mani skatās ar nožēlu, bet es tā arī jutos – nožēlojami.
Tad, atriebjoties par pārdzīvoto, no kā es nespēju atgūties, es pārgulēju ar citu vīrieti – ģimenes paziņu. Reiz (apmēram pēc pāris mēnešiem) es viņu satiku. Viņš piedāvāja parunāt(arī viņš bija tai pasākumā), man tiešām tad vajadzēja ar kādu izrunāties, un es piekritu. Viņš mani aizveda uz klusu vietu, mēs runājām, tad viņš izmantoja manu emocionālo stāvokli un mani noskūpstīja – es padevos.
Notika tas, ko es pēc tam ļoti nožēloju… seksu ārpus ģimenes man nevajadzēja, baudu es no tā neguvu, viņš domāja tikai par sevi, it kā baidīdamies, ka varu pārdomāt. Tas bija briesmīgi, no vienas puses es gribēju atriebties vīram par pazemojumu, no otras puses es jutos slikti par to, ko izdarīju, kaut gan pateicu viņam, ka pēc tā, ko man nācās pārdzīvot, es izdarīto nenožēloju. Bet es to nožēloju… ļoti.
Es sapratu, ka tā man nevajadzēja rīkoties. Viņš jau iepriekš bija izteicis divdomīgus piedāvājumus, bet tad man par to nāca tikai smiekli, jo man neko tādu nevajadzēja, man visa pietika ģimenē. Pēc izdarītā es sapratu, ka es ar savu vieglprātīgo rīcību esmu sevi un
savu ģimeni pazemojusi vēl vairāk, jo no ģimenes drauga divdomīgi piedāvājumi kļuva biežāki un bezkaunīgāki.
Manas un vīra attiecības sāka uzlaboties pēc kāda pusgada – varbūt tāpēc, ka mainījām dzīvesvietu un viņš darbu. Nu vairāk laika varējām pavadīt kopā. Arvien vairāk sākām ilgoties viens pēc otra, kad bijām darbā. Jo vairāk attiecības uzlabojās, jo vairāk mani mocīja sirdsapziņa.
Nolēmu, ka man jāatzīstas, tikai kā? Kad? Es to izdarīju, atzinos, izstāstīju. Es ļoti mīlu savu vīriņu un gribu lūgt viņam piedošanu – mīļais, lūdzu piedod man, lūdzu, nepamet mani. Es to ļoti nožēloju, es šo rīcību nožēlošu visu mūžu! Lūdzu, piedod man! Mīlu tevi!!!
