Rakstniece Regīna Ezera īstajā vārdā Regīna Šamreto mira 2002.gadā Ķeguma novada “Briežos”
Gulbenes bibliotēkā pirms kāda laika ciemojās rakstnieces Regīnas Ezeras meita tulkotāja Aija Vālodze. Klausītājiem bija iespējams uzzināt daudz ko interesantu par rakstnieci, par mātes un meitas attiecībām, kā arī par Aijas pašas iekšējām sajūtām. Būtībā tā bija meitas atklāsme nu jau aizsaulē aizgājušajai mātei.
Mēdzu noslēgt dzīves posmus
– Būdama skolniece, sāku rakstīt stāstus, bet rakstīšanas posms manā dzīvē ir pagājis. Šobrīd nodarbojos tikai ar grāmatu tulkošanu no angļu valodas. Iespējams, es būtu kādreiz uzrakstījusi grāmatu par R.Ezeru, bet to jau ir paveikusi Nora Ikstena. Tas viņai izdevies labāk, nekā to būtu izdarījusi es, jo N.Ikstena ir izcila – R.Ezeras personības līmeņa rakstniece. Viņas grāmata par manu mammu ir divu rakstnieču dialogs, Noras mēģinājums izprast Regīnu.
Es mēdzu noslēgt dzīves posmus. Pārtraucu būt žurnāliste, tad, kad sajutu, ka nespēju būt žurnāliste. Saprotot, ka negribu būt viduvēja rakstniece, atteicos arī no tā. Ja es būtu izcila rakstniece, tad droši vien turpinātu to darīt, būdama literāte bez bērniem un vīra. Negribēju tam pakļaut savu ģimeni, kā to ir darījuši daudzi izcili literāti, starp viņiem – arī R.Ezera. Tad, kad mamma bija nobriedusi kā personība, apzinājusies savu talantu un tā iespējas, viņa apzināti atteicās no visa, kas ir lieks – no cilvēkiem, kas viņai varētu būt traucējuši, no saviesīgas sabiedriskas dzīves, tādējādi aizvainojot diezgan daudz cilvēku. Viņa izvēlējās būt tikai rakstniece.
Izvēle ir dažāda
Izvēlei ir labā un sliktā puse. 54 gadu vecumā R.Ezera pēc brīvas gribas nolēma izšķirties no mana tēva pēc kopā nodzīvotiem 30 gadiem. Tas bija principa jautājums, jo tēvs grasījās doties strādāt uz Rīgu. R.Ezera pateica: “Ja tu domā doties uz Rīgu un uz šejieni atbraukt tikai pa sestdienām un svētdienām, tad mēs šķiramies!” Tēvs piekrita šķirties. Mantas, ko dalīt nebija. Māja Ķegumā palika mammai, tēvam – Rīgas dzīvoklis. Līdz mūža galam viņi tā arī nodzīvoja šķirti un vieni. Mamma ieguva garīgo brīvību, jo tēvs viņu nekaitināja ar saviem piezemētajiem spriedumiem. Mamma kā personība viņu bija pāraugusi. Par to ir stāstīts viņas grāmatā “Varmācība un nodevība”.
Par to, ka mamma izšķīrās ar manu tēvu, apkārtējie cilvēki viņu ārkārtīgi nosodīja, uzskatot, ka tā ir “kritusi” sieviete.
Vajadzīga vientulība
R.Ezera mēdza ar suni staigāt pa mežu. Interesanti, ka viņas pastaigu ceļš vienmēr aizveda ciemos pie nākamā romāna literārajiem varoņiem. Tas ir literārs paņēmiens. Mammai piemita ārkārtīgi dzīva iztēle, tāpēc viņas romānos prototipu – viens pret vienu – vispār nav. Romānos R.Ezera pielieto pseido dokumentālu modeli – raksta “es” personā, ļaujoties iekšējām izjūtām. Katrā cilvēkā ir kaut kāds otrs “es”- kādi mēs gribam, vai būtu gribējuši būt, kādi izliekamies. Ja mūs varētu izgriezt uz otru pusi, mēs būtu citādāki. Mamma, neraugoties uz to, ka viņai bija ģimene – vīrs un mēs -trīs bērni, iespējams, jutās vientuļa. Viņai šī vientulība bija vajadzīga, lai varētu atiet malā no apkārtējās jezgas un paspētu kaut ko uzrakstīt.
Nevarīga un iekšēji pretrunīga
Mammas tēvs bija pusvācietis. Viņa pat mājās ar saviem vecākiem runāja vāciski. Vāciešiem raksturīgo kārtību un disciplinētību mamma bija mantojusi no sava tēva. Viņa spēja sevi piespiest strādāt, kā arī spēja radīt apstākļus darbam. Mammai bija noteiktas darba stundas, kad viņa iegāja savā istabā un mēs, meitenes, nedrīkstējām bļaustīties. Tēvs arī bija ārkārtīgi stingrs. Mammai atlika atvērt durvis un pateikt, ka visu izstāstīs tēvam, mēs jau kļuvām klusas. Ar tēvu mamma mūs baidīja, bet no otras puses viņa pat piesedza mūsu grēkus. Mammai bija ļoti stingri noteikta gan darba telpa, gan darba laiks, bet es mammu mīlēju un apbrīnoju.
Bieži domāju: “Cik mana mamma ir skaista! Kaut es būtu tāda!”Manas un mammas attiecības bija uzticēšanās pilnas. Mammai nepiemita skaudība, nenovīdība, ne arī vēlēšanās otru pazemot. Viņa bija ārkārtīgi emocionāla un žēlojama, lai gan pret svešiem cilvēkiem – ārēji noslēgta. Sadzīvē mamma bija absolūti nevarīga, piemēram, nomira suns. Tas jāaprok, bet mamma tikai raudāja vienā raudāšanā. R.Ezeras būtība bija iekšēji pretrunīga. Mammas māte – mana vecmāmiņa Lūcija – bija sīkpilsone ar tamborētu apkaklīti. Sirdī viņa bija laba un devīga, bet viņa gribēja, lai viss ir smalki. Ieraugot, ka adata nav iesprausta tā, kā vajag, vecmāmiņa spēja sarīkot histēriju. Viņa dzīvoja 5.stāvā un šādos brīžos draudēja, ka lēks ārā pa logu. R.Ezerā sasummējās šī Lūcijas versmainība ar ārējo savaldību.
Skolā mamma bija apaļa teicamniece. Viņa Natālijas Draudziņas ģimnāziju, kas prasību ziņā ir visu skolu bieds, bija beigusi ar sudraba medaļu. Zelta medaļu mammai nedeva, jo tas bija padomju laiks, bet viņas biogrāfiju uzskatīja par sabojātu, jo mamma kopā ar vecākiem 1944.gadā aizbrauca uz Vāciju, jo baumoja, ka visi latvieši tiks izsūtīti. Arī augstskolu mamma, būdama trīs bērnu māte, pabeidza klātienē bez akadēmiskajiem gadiem.
Latviskumu aizstāj tēlainība
Mammai bija ārkārtīgi bagāta literārā valoda, bet šo izteiksmes bagātību viņa nesmēlās no latvju dainām. Tās mammai nepatika, toties tuvi bija rakstnieki Jānis Jaunsudrabiņš un Ēvalds Ezeriņš. R.Ezerai nepiemita ārkārtīgi dziļš latviskums, bet izteiksmes tēlainība. Mamma no sākotnēji vienkāršas romāna shēmas ar valodas tēlainību prata veidot varoņu tēlainību un darba filozofisko jēgu. Ar pāris pirmajām romāna rindkopām mamma prata lasītāju “ievilkt” savā darbā, kas gandrīz vienmēr atspoguļoja viņas izjūtas, arī platonisko mīlestību, kas nebūt nav nosodāma.
Mans tēvs bija skarba, neiecietīga rakstura cilvēks, tāpēc, gadiem ilgi dzīvojot kopā, mammas sirds tiecās pēc kaut kā cēla un nezināma, jo sadzīvē otra cilvēka neiecietība rada plaisu divu cilvēku attiecībās. Rakstnieks nevar uzrakstīt kaut ko falšu. Arī romānu “Aka” mamma ir rakstījusi ar savas sirds asinīm, jo galvenā varone Laura būtībā ir pati R..Ezera, bet Rūdolfs – viņas platoniskā mīlestība dramaturgs Gunārs Priede. Mammai piemita ne tikai izcils talants, bet arī pareģošanas spējas. Tiesa, viņa pati to neapzinājās, bet ir pārāk daudz sagadīšanās, piemēram, cilvēkiem, kuri kaut kādā veidā ir mēģinājuši mammu piekrāpt, dzīvē nav labi veicies. Arī es, būdama māņticīga, tikai pēc mammas un Gunāra nāves izpildīju viņas vēlēšanos, publicējot viņu vēstules. Starp viņiem nekā nebija, bet septiņus gadus Gunārs bija viņas iedvesmas avots. Šī mīlestība palīdzēja mammai pārdzīvot diezgan smago sadzīvi kopā ar manu tēvu, bet tā, tāpat kā atnāca, tā arī aizgāja.
Paļaujos tikai pats uz sevi
Nodarbojoties ar ārzemju autoru darbu tulkošanu, esmu guvusi atziņu, ka cilvēkam visās situācijās ir jāpaļaujas tikai pašam uz sevi, nevis uz maz pazīstamiem cilvēkiem, kuri spēj daudz ko sasolīt. Īpaši tas izpaužas elitārā angļu rakstnieka Iana Makjuana darbos. Mums visiem reizēm gribas justies ērti, dzirdot, ka otrs sola, ka visu paveiks tavā vietā, lai gan tas var aizvest galīgā purvā. Arī mana mamma līdzīgi Makjuanam ar literārās valodas palīdzību spēja panākt ārkārtīgu notiekošā ticamību, lai gan prāts to visu apšauba, bet katrs lasītājs grāmatā meklē kaut ko savu: mierinājumu, asas izjūtas, neparastumu, filozofisku gudrību un citu.
Savulaik biju vīra apgādībā, bet viņš nomira un tagad iztieku ar tulkotājas darba honorāru. Man ir dēls, kurš beidza desmito klasi, tāpēc vērsos Ķeguma novada domē, lai tā palīdzētu uzturēt R.Ezeras māju “Briežus”, kur iekārtots viņas memoriālais muzejs, bet dome piedāvāja māju nodot tās īpašumā. Šāds piedāvājums manī radīja sašutumu. Jau apsvēru domu, ka kopā ar dēlu, kurš vēlas studēt ārzemēs, aizbraukšu no Latvijas, bet “Briežus” un dzīvokli Rīgā pārdošu, kā arī pārapbedīšu savu mammu un vīru tur, kur dzīvošu. Pateicoties aktīvai cilvēku grupai un ziedojumiem, tomēr tā nenotika. “Briežiem” ir pievienota signalizācija, ziemā braucu tīrīt sniegu, vasarā – nopļaut zāli. Uzskatu, ka mans mūža pienākums ir uzturēt šo mammas memoriālo māju.
Ir izveidots arī R.Ezeras piemiņas fonds. Cīnīšos, cik vien būs manos spēkos, lai “Brieži” būtu pieejami apmeklētājiem, bet tad, kad manis kādreiz nebūs, memoriālā māja kļūs par Kultūras ministrijas īpašumu. Par to man ir vienošanās ar rakstnieci N.Ikstenu. “Brieži” bija, ir un vienmēr būs Regīnas Ezeras māja.
