Daudz dziedam par alu, daudz dzeram alu un daudz brūķējam muti par visu ko, sākot ar tēmu “kurš ar kuru”, “kam kas dzimis”, “kas miris”, “cik kurš pelna” un beidzot ar kaimiņu nešķīstu aprunāšanu, skaušanu un sava pārākuma izrādīšanu. Esam maza, kašķīga tauta. Par to atkal jau pārliecinos lielo Dziesmu un deju svētku sakarā.
Nu kas tikai nav jādzird un jāredz! Izrādās, ka mūsu dejotājas neprotot vainagu uzmaukt tā, lai piere redzama (ja neredz, tad dzērušas), neprot izvēlēties etnogrāfiski pareizu krāsu aubes. Viņu partneri tālab vairs nemaz neguļot un nav valdāmi. Dziedātājas nesmaida un plaši never muti vaļā, jo neuzdrošinās reklamēt zobu higiēnas līdzekļus. Tiekot apšaubīts arī tas, vai viņas vispār dzied vai tikai plāta mutes. Tenori esot kļuvuši par basiem. Teatrāļi – vispār zaudējuši savas netrenētās balsi, kā slīcēji, kas nevīžo turēties kaut vai pie teksta. Bet pūtēji pūš cits par citu švakāk. Nu kur vēl trakāk!
Un tomēr svētki ir vareni! Kaut arī sūdzamies par sauli, par lietu, par neremdināmo ēstgribu vai tās pakāpenisku zudumu, par cietu guļvietu, caurvēju, nezūdošu sviedru smaku, tualetes papīra trūkumu un par paguruma kūkumu, tas viss pazūd kā nebijis, kad jākāpj uz svētku skatuves, jāiet deju placī, jāpūš mūzikas instrumentā, jāgavilē. Pat par kašķēšanos aizmirstam! Kādam šie svētki ir pirmie, kādam pēdējie, bet visiem kopā tie mums ir kārtējie – tikai reizi piecos gados. Priekā! Svētki paiet, un mēs atkal varam trīt mēles cits par citu un viens gar otru. Kurš gan nezina, ka latvietim nav par šo nodarbi nekā tīkamāka.
