Protesta akcijas mūsu valstī jau sāk šķist pierasta lieta. Protestē skolotāji, ārsti, zemnieki un parastie šīs valsts iedzīvotāji, tā paužot savu attieksmi pret valstī notiekošo.
Protams, protestēt vajag, bet vai tā, kā to darām? Neviens vien ir atzinis, ka mēs esam pārāk miermīlīga un pacietīga tauta. Un tādus protestus “augša” nesadzird. Pēdējais protests notika vien pirms pāris dienām, kurā piedalījās baušķenieki, šādi izsakot savu neapmierinātību pret ieceri reorganizēt lokālās slimnīcas.
Jā, līdz kam mēs esam nonākuši – slēdz slimnīcas, medicīniskie pakalpojumi savas dārdzības dēļ kļūst par luksuspakalpojumu. Arī Gulbenes slimnīcā ar šo mēnesi pakalpojumi ir kļuvuši dārgāki. Valsts piešķir mazu summu no tās, kura nepieciešama, lai ārstniecības iestāde vispār varētu funkcionēt, tāpēc sanāk tikai loģiski, ka trūkstošā nauda ir jāņem no pacientiem. Ērti gan! Tikai kur lai šo naudu ņem iedzīvotāji, kuriem tā daļēji jau ir atņemta, nogriežot algas, vai, ļaunākajā gadījumā, ir palikuši vispār bez ienākumiem? Kādā absurdā valstī mēs dzīvojam! Un ar miermīlīgām protesta akcijām noteikti nekas nemainīsies.
Miermīlīgi mēs varam protestēt, cik vēlamies. Valdība skandina: naudas nekam nav. Bet tajā pašā laikā izrādās, ka ir ierēdņi, kuriem algas pat ir palielinātas. Kā tas var būt? Vai arī fakts, ka šajā laikā ir tādi, kuri turpina saņemt nesamērojami lielas algas. Tas rada šaubas par to, vai šī krīze ir tik briesmīga, kā tautiešiem tiek skandināts.
Vairāk izskatās pēc tā, ka krīze attiecas tikai uz vienkāršajiem iedzīvotājiem.
