Gulbenē šīs vasaras izskaņā divreiz – Bānīša svētkos un Skolotāju dienas sarīkojumā – publiski uzstājusies novadniece, Dailes teātra aktrise Aija Dzērve. Par pēdējo uzstāšanos viņa saka: “Pēc tam nevarēju vakarā aizmigt. Satraukums.”
Varbūt tā bija tāpēc, ka meitu vēroja un vērtēja Aijas mamma Baiba Dzērve, kas ir Gulbenes vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja. Gulbenē Aiju dzirdējām dziedam. Viņai šogad būs iespēja pilnveidot savu vokālu, mācoties Brodvejā.
Un tomēr bieži viņa ir un būs Gulbenē, kas Aijai nozīmē ne tikai tikšanos ar vecākiem, māsu, brāli, radiem. Te bieži pie vecvecākiem Bonifācija brīvdienās dodas viņas divus gadus vecā meitiņa Estere Alma. Tā nu Aijai bieži nākas sēsties pie auto stūres, lai pārvarētu 180 kilometru maršrutu no Rīgas līdz Gulbenei un atpakaļ.
“Dzirksteles” redakcijā saruna sākas divatā, taču drīz vien pievienojas arī mazā Estere Alma, kas ir droša un paspēj iedraudzēties ar dzirksteliešiem. Meitēns rotaļas ar mīkstajām rotaļlietām drīz vien aizmirst, jo daudz interesantāk ir spēlēties ar mammas lūpu krāsu un mobilo tālruni.
– Būt gan aktrisei, gan mammai – to apvienot droši vien nav vienkārši?
– Meitiņa ir vēl diezgan maza. Taču viņa ir droša. Viņa ir šad tad paņemta līdzi uz mēģinājumiem teātrī. Domāju, ka viņa necieš mana darba dēļ. Varbūt drīzāk šajā situācijā cieš manas intereses. Un manas personiskās vajadzības. Mēģinu sabalansēt.
Manī ir mātes gēns. Bērns – tas man ir pašsaprotami un dabiski. Tāpēc man nav sevišķi jācenšas un jāpiedomā par to, kā ir būt mammai. Tas ir dabīgi.
Es jau nepiedzimu kā konkrētas profesijas pārstāve. Piedzimu kā bērns saviem vecākiem, kā Dieva bērns, kā sava dzimuma pārstāve. Manuprāt, katram cilvēkam pirmajā vietā jābūt bērnam, ģimenei, vecākiem.
– Savai mammai un tētim esat trīs?
– Esmu vecākā meita. Ģimenē attiecības ir sirsnīgas un ļoti mīļas, taču ne vienkāršas. Man ar māsu ir 14 gadu vecuma atšķirība. Taču reizēm māsa man liekas stiprāka un drošāka nekā es. Māsa, mamma, krustmāte ir tās, kas mani zina vislabāk. Ļoti mīļa ir vecmamma, tētis, brālis.
Māsa mani prot raksturot visprecīzāk. Viņa par mani saka tā: tu esi gan Aija, gan Aijiņa – atkarībā no situācijas. Viņa manī ir saskatījusi šo duālismu. Ar savu māsu ļoti lepojos. Mēs abas esam mācījušās mūzikas skolā. Es to darīju tāpēc, ka tā vēlējās mani vecāki, sevišķi tēvs. Man bija tik un tik stundas dienā jāsēž pie klavierēm. To darīju līdz puņķiem un asarām. Savukārt māsa to dara ar prieku. Un viņa arī spēj izdarīt. Mums ir iecerēts kopīgi izveidot koncertnumuru.
Mūsu brālis studē, būs topošais sporta treneris. Mēs neesam bieži kopā, taču šad un tad mums vienam otru vajag.
– Nāk jauna teātra sezona, ir jaunas lomas!
– Sezona Dailes teātrī ir sākusies augustā. Dievam acīs nevar spļaut – darbs ir un šis tas ir ļoti interesants. Varbūt nav gluži tas, ko es gaidīju un ko es gribētu. Būs trīs izrādes pie labiem režisoriem. Pirmais, ko jau tagad varu izstāstīt. Kārlim Auškapam būs jubilejas izrāde “Plašās pasaules krastā”. Luga ir par ģimeni. Par to, kā mums katram nākas kaut ko zaudēt un kā mēs pēc tam tiekam uz priekšu. Kā tiekam tam pāri. Par to, kā mēs varbūt netiekam galā ar savu egoismu, nemākam saprast otru cilvēku. Diezgan mūsdienīga. Tā ir viena no pēdējām labākajām britu lugām, kas saņēmusi balvas. K.Auškaps ir bijis tāds kā tēvs kursā, kurā es studēju aktiermākslu. Tāpat arī savā ziņā Mihails Gruzdovs. Viņi veidoja mūsu kursam izrādes, daudzi no mums ir auguši līdz ar lomām.
Līdz ar to uz savu dzimšanas dienu K.Auškaps būs uzdāvinājis dāvanu ne tikai sev, bet arī mums. Cik nu ir palikuši teātrī no mūsu kursa beidzējiem, tik arī izrādē būs.
Otrs mans tagadējais darbs ir VEF Kultūras pilī teātrī “Rībēja mute”. Tas ir jauniešu teātris, kuru tur lielā mērā organizē Edīte Putniņa, kas ir galvenā skolotāja bērnu kolektīvam “Knīpas un knauķi”. Tur tiek iestudēta izrāde “Momo”. Režisore ir Mirdza Zīvere, kas daudziem ir pārsteigums. Man patīk, kā viņa strādā. Man patīk viņas personība. Viņā ir rakstura stingrība, ass prāts un ļoti liela modrība attiecībā uz katru cilvēku. Es tiešām nezinu, vai tas ir viņas pirmais uznāciens un vai viņa turpinās darboties kā režisore. Katrā ziņā man ir ļoti liels prieks ar viņu sadarboties. Tur piedalās arī mūsu novadnieks Leonīds Grabovskis. Vispār liela daļa vecmeistaru, kas spēlējuši Nacionālajā teātrī.
(Vairāk lasiet 13.oktobra “Dzirkstelē”)
