Aivita Vizule: “Ja nevar nopirkt jaunu mēteli, tad var noadīt jaunu šalli vai notamborēt jaunu cepuri.”
Gulbeniete Aivita Vizule pēc profesijas ir šuvēja, bet šo amatu apliecinošam diplomam viņa blakām var likt arī Amatniecības kameras meistara diplomu, kas iegūts, veidojot floristikas darbus. Viņai nav sveša arī adīšana, bet pēdējā laikā viņa pievērsusies cepuru tamborēšanai. Pagājušajā gadā viņas darinājumi kopā ar citu veikumu bija aplūkojami izstādē Gulbenes Vēstures un mākslas muzejā.
“Uzskatu, ka jebkura latviešu sieviete, ja vien pati to vēlas, prot kādu rokdarbu. Vismaz manas paaudzes sievietes prot, jo skolā taču mums arī kaut ko iemācīja. Varbūt visiem nepatīk adīt un tamborēt, bet var darīt kaut ko citu,” uzskata Aivita.
Vairāk nekā pirms 20 gadiem Aivita ļoti daudz adījusi – galvenokārt rakstainus un pīņainus džemperus, bet pēdējos gados šo nodarbi atlikusi malā, jo tā vairs nešķiet tik saistoša. Darba dēļ adīšanai neatlicis arī mazāk laika.
Viss sākās ar šalli
“Viss sākās ar pirmo manis pašas noausto šalli. Draudzene Ārija Medne, kuru es uzskatu par savu sargeņģeli, mani “aizvilka” uz lietišķās mākslas studiju “Sagša”, kur cilvēkiem, kas to vēlējās, tika piedāvāta iespēja noaust šalli. Pirms tam nekad mūžā nebiju to darījusi, tomēr šalli noaudu un pašai tā patika. Vēroju veikumu un secināju, ka šalle gan ir, bet nav tai pieskaņotas cepures. Saņēmos un notamborēju arī cepuri,” stāsta rokdarbniece.
Drīz vien tapusi jau nākamā cepure – arī pieskaņota šallei. Gada laikā Aivita darinājusi daudz un dažādas cepures, kas jau ieguvušas sev jaunus īpašniekus. Viņa atzīst, ka strādāt pēc pasūtījuma ir grūti, jo ir jārespektē pasūtītāja vēlmes. Pat tad, ja Aivitai šķiet, ka kaut ko vajadzētu citādāk, jo tā būtu labāk, ir jāievēro norādes.
Paņemot rokās dziju un tamboradatu, rokdarbniece uzreiz neiztēlojas iznākumu, bet ļaujas fantāzijai, arvien vairāk pārliecinoties, ka viņai patīk tamborēt tieši cepures, jo tām var piešķirt dažādu formu.
(Vairāk lasiet 15.janvāra “Dzirkstelē”)
