Vienmēr esmu juties pārāk jauns, neticēju, ka arī man pienāks šī diena, kad sākšu mest acis uz 10 gadu par sevi jaunākiem un vēl jaunākiem skuķiem. Tomēr nejūtos vainīgs. Paskatos spogulī. Neviens man nedos 40. Izskatos jaunāks. Palūkojos uz savu sievu. Kur pazudis viņas viduklis?
Tā gribējās viņdien, sajūtot gaisā pavasari, saņemt sievu aiz vidukļa, abiem nodrebot, bet… nekā. Jāmeklē citas drebināmās, kas arī mani drebina, kas labi smaržo, kas katru dienu mazgā matus, izvaksē kājas un paduses, pucējas, lako nagus, izceļ acu un lūpu kontūras.
Ja kāds teiks, ka “krītu” uz ārējiem efektiem, es nenoliegšu. Patīk sievietes, kas nav vienaldzīgas pret savu ārieni, kas sākas ar ķermeņa svara kontroli un tālab nesašķiebtiem papēžiem, ar salabotiem zobiem un svaigu elpu. Ar tādu sievieti blakus nav kauns doties draugu kompānijā uz Žagarkalnu, klubu vai vienkārši pirti.
Piedod mīļā, es no tevis šķiros. Nelīdzēs ne tavas, ne mūsu bērnu asaras (es joprojām esmu un būšu tētis), ne pucēšanās un tievēšana uz karstu roku. Kur tu biji agrāk??? Nejautā man, vai esmu iemīlējies, vai man ir cita. Uz tevi tas neattiecas. Novēlu tev būt laimīgai, jo kopā ar mani tu tāda sen vairs neesi.
