Luterāņu baznīcas liturģija 17.februārī ieiet periodā, ko sauc “ciešanu laiks” un kas ilgst līdz pat Lielās dienas rītam. Baznīcas gada liturģiskajā domāšanā apiet līdzi iešanu Kristus ciešanām (un ciešanām mūsu dzīvēs vispār) nozīmētu ko ļoti būtisku izmest ārā no kristīgās ticības.
Ticības dzīve, baznīcas apmeklējums nereti mēdz ārēji izskatīties pelēks, ikdienišķi parasts kā lina audums. Dievkalpojums sastāv no lūgšanas, dziedāšanas, klausīšanās, altāra sakramenta saņemšanas un citām lietām, pie kurām cilvēks ar laiku tā pierod, ka pazaudē to mirdzumu. Tomēr šeit ir kāds piedzīvojums, kur atklājas gan Jēzus, gan mūsu ticības patiesā būtība un kurš rosina arī mūs palūkoties pašiem uz sevi un pārvērtēt, kāds spožums ir būt piederīgam Kristum, Viņa draudzei, ticēt Viņam, tieši Viņam, nevis kādam citam vai kam citam.
Viena no debesu valstības vēstīm, lai cik tas liktos nedebešķīgi, ir vēsts par ciešanām zemes virsū, īpaši ticības Kristum dēļ. Kā Jēzus cieta, tā arī ikvienam Viņa sekotājam jābūt gatavam ciešanām. To sola saviem sekotājiem pats Kristus. Tieši ciešanas ticības dēļ dara cilvēku un Dievu tik tuvus. Šī pasaule nav tā labākā vieta Kristus baznīcas pastāvēšanai visos laikos. Kādā pasaules daļā šodien tiek apcietināti, kādā nogalināti kādi mūsu ticības biedri. Tā ir šī laika statistika.
Un tomēr šī gaisma, kas atmirdz, ir kas pārpasaulīgs. Kas tā ir? Tā ir tā Garīgā gaisma, kas visam piešķir jēgu, kas visam liek tiekties uz dzīvību, sākot no zāles stiebra līdz cilvēkam. Lai pasaule taptu, tai ir jāvēlas dzīvot, lai cilvēks taptu, tam ir jāvēlas dzīvot. Un pilnvērtīga dzīve, vēlme patiesi dzīvot, ne vien eksistēt, ir iespējama tikai Dieva klātbūtnē. Dievkalpojums ir “būt Dieva klātbūtnē”. Mēs tiekam aicināti uz mūžīgu dzīvību. Aicinājums uz mūžīgu dzīvību ir šīs Dieva Gara gaismas darbība cilvēkā. Vēlme būt mūžīgi. Tā mirdz ikvienā ticīgajā. Tajā ikviens ticīgais rod ceļu uz ko lielāku nekā šī pasaule. Tomēr šajā pasaulē aicinājums uz ticību prasīs savu cenu. Tumsa ir nevēlēties dzīvot vai teiksim tā – vēlme dzīvot neilgu brīdi. Te es nedomāju fizisku eksistenci, bet garīgu dzīvošanu. Cilvēks bez garīgas iekšējas gaismas ir kā māja bez gaismas, kā zārks ar nāves potenciālu iekšā. Bet garīgu gaismu no garīgām maldugunīm atšķir patiesā Dieva klātbūtne. Sāpes un ciešanas cilvēkam pat sagādā gaismas uzlūkošana. Kad cilvēks iznāk no melnas tumsas un uzlūko žilbinoši spožu baltu gaismu, tas notiek. Tomēr šīs ciešanas ir daudz citādākas nekā tās ciešanas, ko cilvēka dzīvē sagādā tumsā uzskriešana virsū grēka dzelkšņiem.
Kura reliģija ir patiesāka? Varbūt visas? Interesanti, ka tad, kad balss no padebeša mākoņa, kas Vecajā Derībā ir Dieva godības redzams attēls, ir izskanējusi, mācekļi redz nevis veselu dievu panteonu vai kādu šodien zināmu dievību, pat nevis svēto un mocekļu pulku, bet Jēzu vienu pašu. Tik aprobežota ir kristīgā ticība? Nē! Tik koncentrēta! Tomēr Jēzū mēs nekoncentrējamies uz ciešanām, bet uz gaismu, kas ir vēlme būt kopā ar Viņu tagad un mūžīgi, pat ja tas sagādā šajā pasaulē ciešanas.
