Lai lauki atdzimtu, ir vajadzīgas investīcijas. Investori ir nevis jāaizbiedē, kā pie mums tas notiek, bet jāpiesaista. Šobrīd kaimiņu novadā ceļam kūdras pārstrādes rūpnīcu. Ar būvniecību ir smagi. Jau tā vācu investors šīs rūpnīcas celtniecībā iegulda savus līdzekļus, bet Lauku attīstības aģentūra izvirza dažnedažādas prasības un noteikumus.
Man bija pat tāda situācija. Zvanīju uz Rīgu Latvijas Autoceļu direkcijai. Bildu, ka mums ir nepieciešamība iztīrīt konkrētu ceļu, jo tas ir nepieciešams firmas vajadzībām. Saņēmu atbildi, ka tas ir D kategorijas, tāpēc tas nevienu neinteresē. Man tika ieteikts, lai izvēlamies labāku vietu savai firmai. Uz ko es atbildēju, ka kūdras ieguves purvu pārvietot nav manos spēkos. Firmā, kurā strādāju, esam izbūvējuši purvā 4,5 kilometrus betona ceļu, jo Olgas purvs ir liels. Lai to apgūtu, šis ceļš ir kā dzīvības ādere. Ja ir infrastruktūra, tad ir arī dzīvība. Viss veidojas un attīstās. Ja tās nav, nav nekā.
Tas pats attiecas arī uz Daukstu pagasta centru. Ja tur nebūs skolas, nebūs dzīvības. Uzreiz šo stūri varam “nogriezt” kā ar nazi. Tiekoties ar Gulbenes novada domes Izglītības, kultūras un sporta nodaļas vadītāju Šķēla kungu, vaicāju, cik izmaksās tas, ka mans bērns neapmeklēs Daukstes skolu. Viņš atbildēja, ka tad, ja nebūs Daukstes skolas, būs citas skolas novadā, kur manam bērnam mācīties. Nē, tā nenotiks. Mūsu bērns mācīsies tajā skolā, kas būs tuvāk manai darbavietai. Tātad Cesvainē. Cik Gulbenes novads par bērnu maksās tādā gadījumā, jo nauda seko skolēnam?
Savā darbā esmu sastapies ar problēmu, ka ir grūtības sameklēt labus strādniekus, kuriem galvenais nav alkohols. Ne visi cilvēki apzinās, ka viņiem tiek dota iespēja strādāt un arī pietiekami labi nopelnīt. Uzskatu, ka arī šī pabalstu sistēma lielu daļu to saņēmēju tikai degradē. Kūdras pārkraušanas darbs nav viegls, tomēr ir cilvēki, kuri strādā, jo grib nopelnīt, bet ir arī tādi, kas uzskata, ka tas ir pārāk grūti, tāpēc labāk izvēlas iet “simtlatniekos” vai paprasīt pabalstu. Slikti ir tas, ka arī starp jauniešiem diezgan spēcīgi ir izplatījusies šī nevēlēšanās kaut ko darīt. Skolās viņi visi zina savas tiesības, bet ar pienākumiem vienkārši nav iepazinušies. Par tiem būtu jārunā jau ģimenē.
Es domāju, ka Latvijā ar laiku atgriezīsies ražošana, tikai ir jāmeklē jaunas nišas, lai visu veidotu. Oktobra beigās ir plānots pabeigt kūdras pārstrādes rūpnīcu. Tas nozīmē, ka fabrikai lielā daudzumā, piemēram, būs nepieciešamas paletes, kā arī dažādi citi pakalpojumi. Tā ir ķēdes reakcija, kas veido attīstību. Esmu izteicis piedāvājumu ar mums sadarboties arī vietējam uzņēmējam, kurš varētu ražot paletes, bet saņēmu atteikumu. Iespējams, ka tās ir bailes no konkurences. Kļūdās tie uzņēmēji, kuri domā tikai par sevi, lai gan visiem vajadzētu savstarpēji sadarboties.
Man pašam nav problēmu strādāt kopā ar strādniekiem, lai gan sākumā daudzi brīnījās, kā priekšnieks var braukt ar traktoru vai pat to remontēt. Manuprāt, tas tikai stimulē cilvēkus darbam. Mums šodien trūkst labu vispusīgu speciālistu, piemēram, tādu, kas prot ne tikai metināt, bet arī salabot traktoru un veikt vēl citus darbus. Visi jau nevar būt tikai juristi un ekonomisti. Es ceru, ka reiz valstī kaut kas mainīsies, bet tas notiks tikai tad, kad Latvijā sāks attīstīt ražošanu, nevis par galveno uzskatīs tikai pirkšanu un pārdošanu.
