Viendien pastaigājoties pa pilsētu, noskatījos, kā divi puišeļi, ejot pa pretējo ielas pusi, aizlidināja pa vējam saldējuma iepakojuma papīrus. Viņiem tas pat nešķita nekas īpašs. Droši vien viņi vieglu prātu nodomāja – gan jau sētnieks tos savāks, jo tas ir viņa darbs un viņam taču par to maksā algu. Bet var arī būt, ka viņi pat nemaz tiktāl neaizdomājās – viņiem tobrīd pats galvenais bija atbrīvoties no liekā smaguma.
Tā tiek nomests viens papīrs, pēc kāda brīža vēl kāds cits, līdz vietās, kas cilvēku acij nav tik labi pārskatāmas vai arī ir nedaudz nomaļākas (arī pilsētā), veidojas pat nelielas atkritumu izgāztuves. Un nelīdz ne rīkotās talkas, ne akcijas par atkritumu savākšanu. Lai arī kāds šos atkritumus savāc, pēc kāda laika ierastajās vietās atkritumu izgāztuves tomēr veidojas atkal no jauna. Cilvēki turpina mēslot un nesavākt aiz sevis. Ir tikai nedaudz neizprotami, vai šiem mēslotājiem pašiem pēc tam ir patīkami iet garām pašu radītajai atkritumu kaudzei? Nez vai kāds savās mājās atļaujas nomest istabas vidū papīrus vai kādus citus atkritumus, bet kāpēc to var darīt ārpus mājas kaut kur pilsētā vai kāda cita cilvēka īpašuma tuvumā?
Šobrīd tuvojas mūsu pilsētas svētki. Pilsēta tiek uzposta, sakārtota. Prieks būs gan pašiem, gan arī visiem tiem cilvēkiem, kas ieradīsies šeit apciemot radus, draugus vai arī vienkārši apmeklēs Pilsētas svētkus. Gribētos, lai sakopta mūsu pilsēta būtu arī pēc tam, lai tiktu cienīts cilvēku darbs, kas ir pielikuši savas rokas pilsētas sakopšanā, un lai pēc tam no kāda stūra atkal nerēgotos kāda atkritumu kaudze.
