Gribu parunāt par ģimenes draugiem. Varbūt tas palīdzēs kādam citam laimīgam pārim laikus atturēties no nepārdomātiem soļiem.
Mēs ar sievu tikko bijām pārcēlušies uz jauno dzīvokli, projām no viņas vecākiem, ar kuriem kopā bijām nodzīvojuši gadu. Kāda laime, ka bijām tikuši projām no senioru modrās acs. Priecājāmies, ka vienā kāpņu telpā ar mums mitinās tikpat jauna ģimene. Kopā jautrāk! Kopā var svinēt svētkus un galu galā ir pie kā aizņemties sāls šķipsnu, ja pusnaktī pašiem mājās tās pietrūcis.
Viss gāja kā pa sviestu. Mēs ar sievu jutāmies tik laimīgi kā vēl nekad. No sajūsmas es viņai uzdāvināju jaunu auto – sarkanajā mīlestības krāsā. Viņa bija ekstāzē. Bet cik tad var mājās pa gultu vien dzīvot! Arvien biežāk sākām meklēt kaimiņu kompāniju. Vairs nevajadzēja svētkus, lai mēs tiktos. To darījām bez jebkāda iemesla. Radās sajūta, ka mūsu mājas ir arī viņu mājas un otrādi.
Viendien tā paātrāk atnācu mājās un, sievuku tur nesastapis, gāju pie kaimiņiem. Zināju, ka šim sieva uz Lietuvu iepirkties aizbraukusi. Derētu sarīkot vecpuišu ballīti, kamēr manējā pārrodas mājās un pievienojas mums. Kaimiņam durvis kā vienmēr bija vaļā. Spēros tik tālāk, līdz pašai viesistabai, garām guļamistabai, kurai arī durvis bija vaļā. Un tur es gultā ieraudzīju savu paša sievu kopā ar kaimiņu. Nespēju noticēt savām acīm.
Afekta stāvoklī metos ārā, skrēju uz garāžu un ar āmuru sasitu lupatās sievas jauno auto. Tad atgriezos mājās, kur sieva lēja asaras un taisnojās, ka tas viss viņai gadījies tā nejauši un negribēti. Neklausījos.
Gāju un atsitu nieres kaimiņam. Pēc tam atgriezos pie sievas, vispirms viņu kārtīgi nopēru, bet pēc tam kārtīgi samīlēju. Mēs atkal esam kopā, bet ar kaimiņiem ģimeņu draudzības vairs nav.
