Šodien ir 16.marts. Diena, kad sirmi vīri, cieši rokās saspieduši ziedus, klusi un nesteidzīgi dodas godināt savu cīņubiedru piemiņu viņiem vissvētākajā vietā – pie Brīvības pieminekļa. Viņi vairs neanalizē vēsturi, jo šiem cilvēkiem ir palikušas tikai atmiņas un kritušo cīņubiedru vārdi.
To vietā, kuriem pašiem tas vairs nav pa spēkam, pie Brīvības pieminekļa nāk viņu tuvinieki un cilvēki, kuri joprojām kā lielu svētumu tur latviešu karavīru piemiņu. Tā ir klusējoša cieņas izrādīšana leģionāriem, kuri, manuprāt, bija tikai traģiski vēstures upuri, kuri nešaubīgi ticēja, ka viņu cīņa par Latviju nav veltīga. Latviešu leģionāri nebija nacisma atbalstītāji un kara noziedznieki, bet vēstures vēju dzenāti puiši. Starp viņiem bija arī mans onkulis, kuram laikā, kad viņš tika iesaukts leģionāros, bija tikai 17 gadu. Laukos dzimušam un augušam puisim pat nojausmas nebija par to, kas ir nacisms. Viņu vadīja vecāku ieaudzināta pārliecība, ka nav labākas zemes par Latviju, un tā ir jāaizstāv. Sirmie vīri, kas šodien dodas pie Brīvības pieminekļa, jau sen ir norakuši kara cirvi. Viņiem pat prātā nenāk, piemēram, 9.maijā doties uz Pārdaugavu, lai tur iejauktos notiekošajā pasākumā. Šie cilvēki, kuriem sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs vienmēr ir bijis svēts, nudien nav pelnījuši aizvainojošus vārdus un zaimus no malas. Sirmgalvji klusējot atnāks, noliks ziedus un iejuks pilsētas burzmā. Viņiem šajā dienā paliks atmiņas, bet tās neviens mums nevar atņemt vai aizliegt.
