Rau, mājas arestā turētais Ventspils pašdvaldības vadītājs Aivars Lembergs laikam, būdams asiņainās svētdienas atceres (13.janvārī) iespaidā, sadomājis rīkot bada streiku. Viņš sākšot badoties ar šodienu. Tagad visi sarosījušies, vai netiek pārkāptas A.Lemberga cilvēktiesības. Nav izslēgta iespēja sūdzēties Eiropas Cilvēktiesību tiesā.
Iespaidīgi. Mēģinu atcerēties, kad pats līdzīgā veidā esmu streikojis un ko esmu ar to panācis. Puika būdams, streikoju, ja mamma galdā pasniedza mannā putru, piena zupu, siļķi vai kaut ko no bietēm. Tēvs tad mani dzina prom no virtuves neēdušu, bet mamma pa kluso vienalga sarūpēja man tādu maltīti, kādu es viņai pieprasīju.
Vēl atceros armijas gadus, kad ne diena nebija iedomājama bez griķu vai kādas citas putras. Tā kā man no tām nāca vēmiens jau kopš bērna kājas, savas porcijas atvēlēju citiem un ēdienreizē iztiku ar maizi un siltu tēju. Bet cik ilgi? Jutu, ka vējš mani šūpo un gāž no kājām. Tā sāku ēst tās nolādētās putras un ēdu vēl šobaltdien, jo inflācijas apstākļos tas ir lēts un barojošs ēdiens.
Tagad mana sieva izdomājusi man jaunu mocību. Vairs neļaušot man pīpēt, jo tas, rau, pārāk dārgs prieks. Galīgi nerēķinās ar manām cilvēktiesībām. Esmu nolēmis pieteikt sievai bada streiku. A šī – laimīga. Es kļūtu lētāks, svarā vieglāks un veselīgāks.
Iebildu sievai, ka tas streiks attiecas arī uz vīra pienākumu pildīšanu. Tad nu mana laulene sabozās. Teicās, ka izdzīšot no mājas. Lai es vācoties uz elli.
Ak, Dievs! Maz ticams, ka ellē velniem arī ir bada streiks. Viņi noteikti gribēs mani aprīt dzīvu. Gluži kā varasvīri to nabaga vīreli no Ventspils.
