Egils Jozeps: “Par lauksaimniecību var runāt tad, ja visi lauki ir apstrādāti, fermas pilnas ar lopiem.”
Lejasciemietis Egils Jozeps ir pensionārs, kurš savulaik trīs gadus strādājis aviācijā, tad toreizējā kolhozā “Darba cilts” Lejasciemā sācis strādāt par elektriķi, šim darbam atdodot 30 sava mūža gadus, bet kopš 1992.gada, kad likvidējās kopsaimniecības, viņš saimnieko savā zemnieku saimniecībā “Mežiņi”. Egils aktīvi seko visiem procesiem, kas šobrīd notiek valstī, un neskopojas ar saviem spriedumiem, tiesa, piebilstot, ka diezin vai tajos ieklausās tie, kam tas būtu jādara.
“Deviņdesmito gadu sākumā pagastā biju arī zemes komisijas priekšsēdētājs. Nebija tādas sētas, kur es nebūtu bijis. Tas entuziasms, kāds valdīja toreiz, nav izsakāms vārdos. Visi gribēja būt zemes īpašnieki un strādāt. Tiesa, viena daļa to arī cītīgi darīja. Cilvēki pļāva sienu un sēja labību, audzēja lopus. Visi lauki bija apstrādāti, bet tad, manuprāt, tika pieļauta lielākā kļūda lauksaimniecībā, kas šo entuziasmu noplacināja, jo saimniecības sāka dalīt lielajās un mazajās. Ja tiktu rastas iespējas arī mazajām saimniecībām straujāk attīstīties, kā tas notika ar lielajām saimniecībām, tās noteikti būtu daudz sīkstākas un izturīgākas un daudz labāk pārdzīvotu ne vienmēr pozitīvās lauksaimniecības izmaiņas. Lielie zemnieki “uzskrūvējās”, ņemot kredītus bankās, bet mazo saimniecību īpašnieki visu paveica soli pa solim paši ar saviem spēkiem. Šodien mazās saimniecības kredīti negremdē,” uzskata E.Jozeps. – Kā vērtējat valsts atbalstu kā mazajām, tā lielajām saimniecībām?
– Tas ir labi, ka ir šie pabalsti, bet pats esmu pārliecinājies, ka Latvijā zemniekam tie ir absolūti neprognozējami – katru gadu atšķirīgi. Lauksaimniekam jābūt skaidrai perspektīvai vismaz uz nākamajiem diviem trim gadiem. Man ir būtiski zināt, cik lielu atbalstu saņemšu, ko – nesaņemšu. Nevar būt tāda mētāšanās, ka vienā gadā subsīdijas vairāk maksā par govīm, otrā – par labību. Pie tam atšķirības šajos maksājumos ir lēcienveidīgas, bet laukos nekas nenotiek lēcienveidīgi. Lai izaudzētu gotiņu ir vajadzīgi vismaz divi gadi un pat tad vēl nav zināms – būs vai nebūs laba piena devēja. Par labu zemniekam, kuram, jāmeklē dažādas izziņas un par tām vēl jāmaksā, nenāk arī dažādu ar lauksaimniecību saistītu noteikumu maiņa, piemēram, saistībā ar akcīzes nodokļa atmaksu. Ja ierēdņi no zemnieka kabatas prot viegli izvilkt pat santīmu, tikpat viegli to vajag atdot atpakaļ, bet tā jau nenotiek. Tagad viss ir datorizēts, atliek tikai nospiest vajadzīgos taustiņus un visas vajadzīgās izziņas var iegūt par katru saimniecību. Kāpēc zemniekam ar neskaitāmu dokumentu palīdzību vēl jāpierāda sava darbība? Atbrauc ierēdņi pārbaudīt manu saimniecību, izrāda, ka neesmu aizpildījis kādu žurnālu, uzliek sodu. Pasakiet, ar ko atšķiras žurnāls no pierakstu klades, kur visu esmu pierakstījis. Arī lai saņemtu Eiropas maksājumus, zemniekiem bija jāievēro drakoniskas prasības. Vairs nederēja ne koka logi, ne durvis, kūtī vajadzēja mazgājamas sienas un tamlīdzīgi, bet neviens neparēķināja, cik tas viss zemniekam izmaksā. Vai zemnieks ar savu darbu nopelna tik daudz, lai varētu lopu kūti vienā rāvienā pataisīt greznāku nekā savu māju? Visa tā rezultātā, cits pēc cita atkrita tie strādāt gribētāji.
– Kādu redzat lauksaimniecību nākotnē?
– Nekādu. Tā jau nav lauksaimniecība, kas šodien ir Latvijā. Par lauksaimniecību var runāt tad, ja visi lauki ir apstrādāti, grāvji – izpļauti, fermas pilnas ar lopiem. Protams, tas viss nav bez darba. Šodien cilvēkus par visām varītēm grib ielikt kaut kādos noteiktos rāmjos. Ar galvu domāt arī vairs nevajag. Man savu mūžu nav bijis tik daudz no datora izdrukātu papīru, kā šodien,kuriem es neredzu jēgu. Man ir žēl meža, kas iztērēts šo papīru ražošanai.
(Vairāk lasiet 6.februāra “Dzirkstelē”)
