Atvaļinājumā šovasar kopā ar draudzeni, kura ir latviete, ciemojos Latvijā. Aglonas baziliku biju redzējis jau agrāk. Turp mani aizveda draudzene, lai parādītu, cik tur ir skaisti, tāpēc šovasar, kad viņa izteica piedāvājumu atlidot uz Latviju mazliet agrāk, lai mēs varētu piedalīties svētkos, labprāt tam piekritu, jo arī pats to vēlējos.
Bija ļoti patīkami redzēt, ka tik daudz kristīgu cilvēku no dažādām vietām spēj sanākt kopā un visi ir tik vienoti. Mūsdienās to negadās bieži redzēt.
Arī Īrijā ir viena tāda vieta – svētais kalns, uz kuru cilvēki dodas svētceļojumā ar basām kājām un lūdzas, bet tāda mēroga pasākuma, kāds ir Latvijā, Aglonā, Īrijā nav. Īrija ir katoļticīga valsts. Mūsu valsts aizbildnis ir Svētais Patriks, tomēr te cilvēki tik plašos svētceļojumos nedodas. Tas viss ir it kā pierimis, tāpēc biju pārsteigts, ka ticība spēj vienot tik daudzus cilvēkus.
Aizbraucot uz Aglonu, pirmais, ko es ieraudzīju, bija tirgus. Mani ārkārtīgi šokēja tas, ka tur pārdeva alkoholu un pārdeva lietas, kas neiederējās šajā pasākumā. Tomēr pavisam citādākas sajūtas pārņēma, ieejot pa bazilikas vārtiem. Tur lietām vairs nebija varas pār cilvēkiem. Pārņēma miera un svētuma sajūta. Dega tik daudz sveču!
Nolija lietus, un pāri Aglonas dievnamam vijās spilgta un milzīga varavīksne.
Iepriekšējā naktī, braucot no Rīgas uz Gulbeni, kāds mākonis atgādināja eņģeli, tāpēc draudzenei teicu: “Jā, mēs rīt brauksim uz Aglonu, jo redzējām eņģeli.”
Bija tik skaisti! Man ļoti patika, kā dziedāja koris. Es noteikti gribētu vēlreiz aizbraukt uz Aglonu un turp aizvest arī savu mammu.
