Teikšu atklāti – vairs negribas neko dzirdēt par mūsu valsts
ekonomisko situāciju un krīzi, kā arī to, ko it kā mūsu valdība
dara, lai censtos to novērst, jo tā vien šķiet, ka kaut kas tiek
darīts nevis, lai risinātu radušos situāciju, bet gluži pretēji –
šķiet, ka grimstam iekšā vēl lielākā bezdibenī. Un tiešām jāpiekrīt
jau daudziem cilvēkiem, ka valdība izmanto mūsu samierināšanās
spēju un tikai liek arvien vairāk saspiest kopā muguras.
Te tiek paziņots, ka kādai
dzīves jomai atkal tiek samazināts finansējums, ka varbūt drīz mums
vairs nebūs ne policistu, ne glābēju, ne skolotāju, cilvēkiem būs
jāstrādā par ļoti mazām algām, te atkal dzirdam, ka jau atkal ir
aizvērts vai bankrotējis kāds uzņēmums un darbu ir zaudējuši
vairāki cilvēki.
Un
ko gan lai dara mūsu vienkāršie Latvijas iedzīvotāji, kuru
mēnešalga ir tikai pāris simti latu? Kā lai viņi spēj nomaksāt
visus maksājumus, kā lai paēdina ģimenes, kā lai palaiž bērnus uz
skolu un kā lai nomaksā kredītus? Un lai neviens nepārmet
cilvēkiem, ka viņi vieglprātīgi ir sagrābušies kredītus, ko tagad
vairs nespēs nomaksāt. Jā, varbūt kāds arī to darīja, izmantodams
situāciju, ka kredītus bija samērā viegli paņemt, taču daudzi
cilvēki pirms aizņēmuma ņemšanas ilgi pārdomāja, vai viņi spēs
atmaksāt, taču vajadzība spieda – daudziem kredīts bija vienīgā
iespēja, lai tiktu pie kāda ļoti svarīga un nepieciešama pirkuma.
Jācer, ka valdība neļaus visiem cilvēkiem bankrotēt un
nonākt bezizejā, bet mēģinās palīdzēt risināt finansiālās grūtības,
jo ne jau tauta ir tā, kas valsti ir novedusi līdz šādai
situācijai.
