Latvijas pensionāri ir gatavi jaunām protesta akcijām, ja saistībā ar pensiju indeksācijas atsākšanu jau tuvākajā laikā nesagaidīs konkrētu rīcību. Es viņu rīcību atbalstu, jo valdībai no saviem kabinetiem ir grūti saprast veco…
Diemžēl viņu lielākā daļa savai valstij šodien ir kļuvuši par lieku nastu. Vēstures grāmatās gūstam liecības, ka valdnieki, kam rūpēja sava tauta, ieģērbās skrandās un nemanīti iejuka starp cilvēkiem, lai labāk iepazītu tautas dzīves problēmas. Tas, ko viņi redzēja, ļoti bieži atšķīrās no tā, kas tika stāstīts ar citu mutēm. Varbūt arī šodien likumu lēmējiem vajadzētu iegriezties tajās mājās, kur vecais cilvēks tikai caur logu vēro pasauli, skaitot atlikušos santīmus – pietiks līdz pensijas dienai vai nepietiks, kur padomju gados strādājušās lopkopējas naktīs ceļ pret debesīm sāpošās rokas, nevis norādīt, ka par šiem gadiem pensija nepienākas, jo tika pelnīta, strādājot citas iekārtas labā. Varbūt, izejot no kabinetiem, beidzot radīsies sapratne, ka visi esam nākuši šajā pasaulē, lai dzīvotu, nevis tik tikko vilktu savu kailo dzīvību.
Tuvojoties vēlēšanām, partijas cita aiz citas steidz dalīt solījumus, bet tām patiesībā ir nepieciešama tikai mana, tava, mūsu balsis, jo viss jau iepriekš tāpat ir izlemts. Apbrīnojama man šķiet arī savulaik caurkritušo politiķu spēja atkal atgūt savus spēkus un drosme bārstīt solījumus, skaidri apzinoties, ka solīt – tas taču ir tik vienkārši. Tas nekas, ka solījumu un darbu saskaņu bieži vien ar uguni nesaskatīt. Pamēģiniet iedomāties, kā mēs dzīvotu, ja šie solījumi tiešām tiktu pildīti! Apbrīnojama ir arī cilvēku spēja mainīties. Šodienas partijas sarakstu veidotāji un politiķi ir tā sasaistījušies ar to pasauli, pret kuru savulaik protestēja, ka tagad steidz tai izdabāt no visa spēka, aizmirstot, ka galvenais ir cilvēks. Arī tas, kurš savu darba mūžu ir godam aizvadījis.
