Sniegpulkstenīšu radītā prieka iedvesmota, es pa Gulbeni staigāju ar smaidu sejā. Un šī nelielā pastaiga man lika izdarīt zināmus secinājums par mūsu pilsētas iedzīvotājiem, bet ne tos labākos.
Smaids manā sejā nebija nekāds pārspīlētais vai ņirdzīgais, tas vienkārši pauda prieku, tāpēc jutos pārsteigta par dažu gulbeniešu raidītajiem skatieniem, kas pauda neizpratni. Kas gan tur tik nesaprotams? Tas bija vienkārši smaids, bet dažs uz mani skatījās kā uz huligānu, kas izsitis kādu logu, bet es taču tikai smaidīju! Kas gan tajā tik dīvains?
Vai gulbeniešiem patīk staigāt drūmiem? Protams, to nevar par visiem apgalvot, jo divi tomēr uzsmaidīja pretī, bet tomēr… Kādas ir gulbeniešu attiecības ar prieku?
