Gulbenietis Herberts Balodis nekad dzīvē nav uzsvēris, ka 1949.gadā piespiedu kārtā bija jādodas izsūtījumā Sibīrijā, kurā mūža mājas rada Herberta tētis un vecmāmiņa, ka Herbertam padomju režīms nolaupījis deviņus bērnības un jaunības gadus. Viņš nav no tiem, kurš bēdājas, atceroties pagātni un to, kā, kopā ar mammu, brāli un māsu atgriežoties dzimtajās mājās, tajās jutās kā ciemiņi, jo tur jau bija ieperinājies kāds padomju darbinieks. Pārciestā netaisnība un pārbaudījumi šajā vīrā ir nostiprinājuši tikai un vienīgi dzīvesprieku, mūža nogali pavadot brīvā Latvijā. (Vairāk lasiet 17.novenbra “Dzirkstelē”)
