Par ārsta nolaidību jābūt kriminālatbildībai. Tā uzskata veselības ministrs Vinets Veldre. Es iebilstu un saku: viņi nekad nav vainīgi. Vainīgi esam mēs paši, ka nesaudzējam veselību, slimojam, novecojam. Un galu galā mūs visus reiz pārmācīs tikai kaps. Tas nu ir pilnīgi skaidrs kā vakars uz ezera.
Saproties, cilvēki dzimst un mirst. Nu kas tur tāds ārkārtējs? Par ko tur jāsatraucas – par diviem mazāk, par vienu vairāk. Tāda ir mūsu vietējā dzīve. Kā sac1īt jāsaka, izmirstam. Un neko tur nevar padarīt.
Ņemsim par piemēru mani. Nu regulāri man sāp sirds. Staigāju pie dakteriem, sūdzos. Ģimenes ārsts man iesaka validolu, korvalolu. Es prasu kardiologu, a šī man iebilst: “Kāpēc tu domā, ka tev viņu vajag? Tev ar mani nepietiek?”
A ģimenes dakterīte feina, seksīga. Kā es viņai teikšu, ka man ar viņu vien ir par maz.
“Vai tev ar orientāciju viss kārtībā?” viņa vēl piemet eļļu ugunij. Sak’, kardiologs vecis. Sakautrējos galīgi. Gāju mājās, galvu nokāris. A te jau sirds vai pa muti lec laukā. Sieva izsauc “ātros”, aizrauj mani uz slimnīcu, izrādās – infarkts man. Labajā sirdī, jo, rau, es esmu dabas brīnums – man ir divas sirdis. Vienu ņēma un izoperēja, lai netraucējot. Tā man pateica tur tas, kā viņu, nu… kardiologs.
Es jums teikšu, tie dakteri ir suņi. Kāpēc izrāva man sirdi no krūtīm? Ar kādām tiesībām? Atļauju man paprasīja? Ja jau daba mani tādu – ar divām sirdīm – ir radījusi, tātad tādam man jābūt. Eh… A kardiologs, kas pieveda mani pie samaņas, tā arī pateica: “Zini ko, Teni, mazāk dzert vajag. Un viss būs kārtībā ar abām sirdīm – to tur krūtīs, un to tur, biksēs!”
Ziniet, es tā arī nesaprotu, tad izoperēja man to vienu sirdi vai nē? Tak, cilvēki, mīļie, pasakiet skaidri un gaiši, jūs taču esat devuši to tur… Hiperkrāpnieka zvērestu!
