Vēroju, kā dažs labs dauza ar knābi pa koku. Vēl ņems un salauzīs. Tikai nezinu, kurš kuru. Bezjēdzīga padarīšana! Uzmanības novēršana no svarīgākām padarīšanām. Es, piemēram, domāju, ka Vladimirs Vaškevičs nav tas lielākais grēkāzis. Bet, kā saka, vārna vārnai aci neknābj. Tāpēc izlāpās tikai ar tādu izrādīšanos – knābja klabināšanu. Sakiet, ko gribat, bet ir mums tie putniņi korumpēti.
Visiem zināms, ka knābis bez galvas nevar pastāvēt. Daudzi domā, ka galvas nomainīšana nāks par labu, ka tad gan knābis iebāzīsies katrā šķirbā. Gluži kā vista. Un tad gan mums būs jautri – šņīps, šņāps, šņīps, šņāps! Un kāds no tā būs labums? Vēl lielāks juceklis! Agrāk tautu iebaidīja čeka, tagad – knābis. Bet bailes nav labs sabiedrotais. To saku no savas pieredzes.
Padeva man šorīt cienītā baltu kafiju plastmasas krīzē, piedodiet, krūzē, pie knābīša pieturot. Ko lai saka… Eh, vakar pati visas porcelāna krūzes sadauzīja, mājās man ģimenes skandālu taisīdama. Tagad nekas cits neatliek kā strebt no plastmasenēm. Un tas viss tikai tāpēc, ka šai pārāk jutīgs knābis. Pa gabalu saož, ja es esmu iešņabojis. Ja viņa vēl par mani uztrauktos, es to saprastu. Bet šai skauž, ka es savu pensiju nodzeru. Es, lūk, graujot ģimenes budžetu! Un par to viņa mani knābā bez žēlastības. Es tad parasti klusēju. Pretī neturos. Pabāžu knābi zem spārna un izliekos beigts. Bet vajadzētu gan reiz kārtīgi sadot pretī. Taču bailes…
Es jau nu teiktu tā. Reiz kārtīgi jānoslauka knābis. Baigi pareizais atradies. Samelnējis galīgi. Tas nozīmē, ka nekārtīgi dzīvo. Bet nav jau īsti skaidrs, kurš to knābi noslaucīs. Kuram ir tādas tiesības? Areče! Tur jau visa būtība. Un tikmēr knābis tik gaisā un plātās. Un savas ligzdas tuvumā šņāc… Būtu tur paknābājies, būtu pameklējis, vai nav kāda dzeguze ieperinājusies, būtu noskaidrojis, kas šo ligzdā iefiltrējis, bet, kā saka, tur knābis ir par īsu. Ziniet, man liekas, ka pārāk resns ir tas mūsu pats galvenais valsts knābis. Tā uzbūve ir apšaubāma. Knābja gals ir līks. Kā jau plēsoņam.
