Lai arī visnotaļ esmu vesels kā rutks, vienvakar arī man uz māju nācās saukt “ātros”. Biju kaut ko greizi saēdies un mans vēders kļuva kā bungas. Sieva sabijās, ka es – vēl gluži jauns seniors – pāragri došos pie tēviem. Viņa neņēma vērā manas atrunas, ka gan jau viss pāries pats no sevis, un tā nu itin drīz uz manas gultas malas bija piemeties eņģelītis – “ātro” feldšerīte. Sašpricēja mani, mīļi parunājās, iztaustīja punci un jautāja, vai es būtu ar mieru braukt uz slimnīcu. Tādam eņģelim līdzi? Nudien, jā! Vēl jo vairāk tāpēc, ka briesmīgās vēdergraizes nemitējās un es jau sadomājos visļaunāko, ka varbūt man zarnas ir sametušās.
Eņģelītis aši sazvanījās ar priekšniecību un izteica man drastisku piedāvājumu: “Ko jūs teiktu, ja mēs jūs vestu uz slimnīcu Jēkabpilī?” Ei nu?! Iebildu, ka nekādā gadījumā nebraukšu uz slimnīcu 95 kilometru attālumā, ja tepat pāri ielai ir mūsu pašu vietējā. Vai tad tā ir slēgta?! Eņģelītis diskusijā ar mani neielaidās, piedāvājās aizvest mani līdz pašmāju slimnīcas uzņemšanas nodaļai, bet tur lai nu tālāk es tiekot galā pats. Aizveda…
Izrādījās, ka slimnīcas dežūrārsts saslimis. Biju pikts, pieprasīju, lai pie manis nāk pati vadība, jo gribu sūdzēties. Uzņemšanas meitenes sazvanīja šo, bet vadība lika man nodot, ka neesot laika nākt pie manis. Ja nu tā griboties, lai eju pats pie vadības sūdzēties. Bet labāk ieteica lēnītēm doties ķirurģijas nodaļas virzienā parunāties ar speciālistu vēdera jautājumā. Prasīju meitenēm, vai sastapšu ķirurgu norādītajā kabinetā. Viņas teica, ka nevarot gan to zināt. Man pašam jāiet, jānoskaidro, pašam dakteris jāuzrunā, jāvienojas, ja šis secināšot, ka patiešām būtu jāguļas slimnīcā iekšā, tad jānāk atpakaļ uz uzņemšanas nodaļu un jāaizpilda veidlapa.
Galīgi pikts slējos kājās un sāku čāpot. Kamēr gāju, ķirurģijas nodaļu meklēdams, jutu, ka gāzes vēderā sāk atlaisties. Laikam beidzot zāles bija iedarbojušās. Tā nu es aizgāju ķirurģijai garām – caur krūmiņiem savu māju virzienā.
Pēcāk domāju, ka varbūt tomēr vajadzēja braukt uz Jēkabbili, ne jau velti eņģelītis mani gribēja sūtīt uz turieni. Vecumā rodas visādas vainas, par kurām cilvēks pat nenojauš. Vajadzētu tā kārtīgi izmeklēties. Bet, ai, atmetu šai domai ar roku līdz nākamajai reize – kad jau, tad jau, jo, kā sacīt jāsaka, mūsu valstī šodien medicīna ir noslīdējusi tik zemā līmenī, ka pacientam nekas cits neatliek kā vien apzināties un dzīvot ar kailo patiesību – “savu lodi nedzird”.
