Daži deputāti te īsi pirms vēlēšanām ir pacēluši jautājumu, ka ziemā regulāri par brīvu laukos ir jātīra viensētu pievedceļi līdz katram pagalmam. Tas esot pašvaldības pienākums. Es domāju citādi: tiem, kuri nespēj dzīvot laukos, tur arī nav jādzīvo.
Man pašam laucinieki ir gan radi, gan draugi. Radiem, kuri ir enerģiski cilvēki, vispār nav nekādu problēmu. Viņiem ir traktors. Ziemā šie iztīra savu pievedceļu un pēc tam peļņas nolūkā izpalīdz arī visiem maksātspējīgajiem kaimiņiem.
Ir man laukos arī jaunības dienu draugs – Toļiks (viņš arī mans bijušas pilsētas dzīvokļa kaimiņš, kurš pirms kāda laika kopā ar sievu pārvācās dzīvot lētākā maizē uz mantojumā saņemtajām tēva mājām). Viņš vecumdienās nolēmis atkal kļūt par laucinieku. Apsveicami. Tā varētu likties pirmajā brīdī, bet nesteidzieties ar secinājumiem. Kad rudenī ciemojos pie Toļika un viņa sievas – diviem veciem, vientuļiem pensionāriem -, viņš laukos jau bija nodzīvojis visu vasaru, bet ar kaimiņiem un pagasta sociālo darbinieku vēl nebija sapazinies un arī malku ziemai vēl nebija sācis gādāt. Kauna lieta! Lai varētu iekurt krāsni un pagatavot pusdienas, mēs gājām uz tuvējo parku žagarus un citas kritalas lasīt. Visādi citādi jau, protams, pie viņa bija jauki. Arī tas nekas, ka mājai atslēgta elektrība. Un arī dārziņš neiekopts. Toties puskilometra attālumā no Toļika mājām ir veikals ar visu nepieciešamāko preci. Turklāt tur var iepirkties ar bankas karti bez skaidras naudas. Tātad uz pilsētu (lasi – bankomātu) pēc pensijas nav jābrauc. Ideāli! Tāpat kā tas, ka no Toļika mājas līdz pagasta ceļa ir tikai nieka 500 metri.
Kad rudenī pēc ciemošanās braucu projām no drauga, nolēmām, ka turpmāk sazināsimies kā sendienās – sūtīsim viens otram vēstules pa pastu. Tā jauki pagāja oktobris, novembris. Toļiks man rakstīja katru nedēļu un es viņam tāpat. Bet tad pēkšņi – klusums. Nedēļu, divas, mēnesi. Sabijos par draugu.
Saņēmu pensiju, nopirku ciemakukuli (polšu, dabiski) un kāpu vietējā maršruta autobusā, lai brauktu līdz Toļikam. Pārsteigts atklāju, ka manas vēstules spraucas ārā no drauga pastkastītes, kuru mēs abi septembrī bijām nolikuši pagasta ceļa malā, kā to pastniece pieprasījusi. Uzmetu aci drauga mājai. Dūmenis tomēr nekūpēja, kaut knapi. Tātad Toļiks – dzīvs! Bet sirds manās krūtīs sāka trakot, kad pamanīju: pievedceļa uz drauga māju nemaz nav, tā vietā ir sniega lauks!
Un tad ieraudzīju draugu iznākam no mājas laukā. Viņš vicinājās ar rokām manā virzienā un aizsmacis kliedza: “Palīgā!” Es atsaucos: “Toļik, es jau nāku! Turies, brāli!” Kad tupus-rāpus biju aizbridis līdz drauga mājas slieksnim, mēs apkampāmies. “Vai trauku atnesi?” viņš nočukstēja, un asaras uz viņa ģīmja lija straumēm. Atkorķējām, un Toļiks uzreiz vienā rāvienā izlaka puspudeli. Un tad sāka man pateikties, ka esmu viņam sniegā ieminis taku uz pasauli. Sākumā to regulāri esot nācis darīt pagasta pārvaldes vadītājs un sociālā darbiniece. Nesuši Toļikam uz māju sveces un pārtikas pakas. Pirms tam rudenī pagasts pievedis klāt un pagalmā izgāzis malkas kravu.
“Iedomājies, kauna nebija viņiem! Kā es esmu pārstrādājies, katru dienu malku skaldīdams un krāsnis kurinādams, lai māju uzturētu kaut cik siltu,” sūdzējās Toļiks.
Bet, jo vairāk viņš pagasta pārvaldniekam sāka izteikt pārmetumus, jo retāk tas vairs nāca ciemos. Taciņa uz centru tika aizputināta… Pēdējās nedēļas laikā neviens, izņemot mani, neesot atsaucies uz Toļika palīgā saucieniem, visi vienaldzīgi gājuši garām. “Tikai nepamet mūs. Mēs brauksim tev līdzi – atpakaļ uz pilsētu. Tu taču izīrēsi mums kaktu savā dzīvoklī? Mēs maksāsim!” lūdzās Toļiks.
Skaidrs, ka nepametīšu draugu nelaimē. Es taču viņam jau sākumā teicu, ka viņa lauku dzīves projekts izgāzīsies ar skaļu blīkšķi.
