Tagad šī tēma aizēno visas pārējās: kas mūs glābs, ja slīksim arī fiziski, nevis tikai morāli? Mēs tuvojamies situācijai, kad drīz jau ūdens smelsies mutē. Nebūsim naivi. Ne nu kopējā laiva, ne organizēti glābšanas pasākumi nevarēs izručīt visu tautu. Es tomēr sliecos uzticēties slīkstoša kuģa žurku filozofijai, ko raksturo viena vienīga frāze – glābjas, kas var!
Man jums godīgi jāatzīstas, ka neprotu peldēt. Neprotu turēties virs ūdens bez glābšanas riņķa palīdzības. Nirt zem ūdens man nenāk ne prātā. Jau iedomājoties vien par to, mani pārņem nāves bailes. Kā lai izdzīvoju šādos apstākļos? Es neceru, ka kāds man pametīs “riņķi” vai pados roku. Kā mēdz sacīt, slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Manējās no vecuma kļuvušas vāras. Taču galva man ir uz pleciem. Tāpēc saprotu – uz plūdu rēķina atkal kāds noteikti uzvārīsies. Cik nožēlojami, ka tas nebūšu es. Esmu no tiem cilvēkiem, kam nav ķēriena tādās lietās. Taču es varētu piehalturēt par konsultantu, pat tādu kā padomu sniedzēju citiem. Protams, pret zināmu atlīdzību. Vai vismaz par rezervētu vietu izredzētajiem domātajā Noasa šķirstā jeb Rīgas brīvostā.
Ar ko es sliktāks par “telšu pilsētiņas” Gintu! Vai mani neviens nevēlas uzpirkt? Es būtu brīnišķīgs sabiedrisko attiecību cilvēks. Es runāju inovāciju, par oriģinālām mārketinga idejām! Proti, neatkarīgi no tā, būs vai nebūs plūdi, ir īstais laiks izvērst zināma preču sortimenta tirgošanu vairumā. Cilvēkiem taču kaut kā būs jākuļas uz priekšu arī tad, kad pamati zem kājām būs pilnīgi un galīgi izskaloti. Un kas tad viņiem būs nepieciešams vairāk par visu pasaulē? Protams, ka gumijas zābaki!
Te ir vieta neierobežotam fantāzijas lidojumam! Piedāvājumu vajag grupēt tā, lai katrs varētu par sev pieņemamu cenu nopirkt to, ko vēlas, sākot no parastiem zvejnieku zābakiem un beidzot ar kičīgiem dāmu zābaciņiem, kas ražoti mazās partijās un kļūtu par modes preci uz izķeršanu. Es prognozēju, ka pavisam drīz gumijas zābaki kļūs daudz pieprasītāji par dekoderiem. Katrs gribēs vismaz vienu jaunu pāri, jo gumijas zābakiem ir tāda tendence ar laiku kļūt cauriem. Un, cauri būdami, tiek, kā zināms, vairs nespēj nodrošināt kāju sausumu.
Bet ko gan mēs vēlamies šajos plūdos? Tikt cauri sveikā! Un, lai to panāktu, neviens nežēlos kaut vai pēdējos grašus. Ko īsti man un visiem citiem nozīmē jaunu, pēc svaigas gumijas dvakojošu gumijnieku pāris? Tā ir cerība. Vai nav cēls mārketings – dāvāt cilvēkiem (protams, pret samaksu) cerību, ka laimīgi spēs izbrist dubļus pretī labākai rītdienai?!
