Pagājušajās Saeimas vēlēšanās vilku uz zoba kaimiņieni, kas vientiesīgi stāstīja, kā zīlējot uz labu laimi izvilkusi lapiņu ar kandidātiem, par kuriem arī nobalsoja. Taču tagad baidos, ka pašam būs jārīkojas pēc tāda paša principa.
Mana pārliecība ir sašķobījusies starp sirdi un prātu. Latvietis būdams, gribu atbalstīt nacionālu politiku, bet, eiropietis būdams, uz vēlēšanām raugos globāli, proti, tajā virzienā, kas var mūs ātrāk izvest no krīzes. Un tas, smejies vai raudi, atkal jau ir Krievzemes virziens. Un tagad kožu lūpā un esmu neziņā. Plānoju noņemt no sevis atbildību un zīlēt uz labu laimi – kuru no 13 lapiņām ar deputātu kandidātu uzvārdiem izvilkšu, to arī likšu aploksnē un metīšu urnā. Tā es svinīgi paziņoju savai laulātajai draudzenei un aicināju gan viņu, gan mūsu nu jau pieaugušos bērnus rīkoties tāpat.
Ak, vai, kāda brēka sākās mūsu mājās! Sieva mani nosauca par veco deģenerātu. Bet bērni apolitiski paziņoja, ka vispār neies balsot. Tas bija par daudz. Ķēru pie sirds. Paziņoju, ka atstāšu ģimeni… Un, paņēmis savu lietussargu, kas vecam cilvēkam noder arī par štociņu, gāju prom, durvis aiz sevis aizcirzdams. Protams, devos uz novada galveno vēlēšanu iecirkni pilsētas centrā. Padiskutēt. Taču līdz durvīm netiku. Kā atspiedos uz lietussarga, tā tas iesprūda starp jaunliktā bruģa akmeņiem. Ka ne izvilkt!
Turpat apkārt grozījās celtnieki, pateicu šiem, vai galīgi kauna nav šitādu bruģi uzlikt! Šie atbildēja, ka projekts to paredzot. Nospļāvos par šitādu jaunlaiku projektu kvalitāti. Kamēr tā spļaudījos, vēlēšanu iecirkņa darba laiks jau bija beidzies. Ko nu? Pagriezos, lai dotos kapu virzienā. Prasīšu padomu veļiem. Un tad, kā lemšu, tā būs.
