Beļavas pagasta Ozolkalna “Pacerīšu” mājas pagalmā ziemišķais vējš spēlē vēja stabules, uz pelēku laukakmeņu savdabīgajām skulptūrām klusi krīt sniegs, zem sudrabegles kuplajiem zariem par aizgājušo rudeni sapņo akmens bekas un pēc sēdētājiem skumst akmens sols un galds, pamazām sniegā arvien vairāk iegrimst metāla ziedi, noslēpumaini klusē pirtiņa “Pie osakas”. Miers ir “Pacerīšu” pagalma un dārza valdnieks.
To iztraucē tikai zāģa dziesma, kas atskan no nelielās darbnīcas, kur cītīgi rosās “Pacerīšu” saimnieks Verners Žeiris. Viņš steidz izgatavot nelielu sniega lāpstu – mazdēla pasūtījums. Uz brīdi atlicis malā iesākto darbu, Verners labprāt iepazīstina ar paša veidoto akmens skulptūru dārzu, kas nemitīgi papildinās ar jauniem akmens tēliem.
“Neesmu mākslinieks, bet profesionāls elektriķis, strādāju uzņēmumā “Gulbenes nami”, bet nu jau gadu esmu pensijā. Pirmajos mēnešos bija psiholoģiski grūti, jo rītos nevajadzēja doties uz darbu, tāpēc meklēju iespējas, kā piepildīt dienu. Kad mācījos Litenes pamatskolā, labi zīmēju, savulaik biju domājis pievērsties kokgriezumiem, tomēr akmeņi ņēma virsroku, kļūstot par manu vaļasprieku, jo tie ir nepakļāvīgāki, grūtāk apstrādājami,” stāsta Verners.
(Vairāk par Verneru Žeiri lasiet 10.novembra “Dzirkstelē”)
