Braucot pa pilsētas centru, vismaz varam būt priecīgi, ka beidzot ielas klāj jauns asfalts un mums nav jāmanevrē starp daudzajām bedrītēm, kā tas notika ik pavasari jau daudzus gadus.
Tomēr ielās, kurās vēl nav veikti rekonstrukcijas darbi, daudzviet skats ir diezgan briesmīgs. Jācer vienīgi, ka iesāktie projekti tiks turpināti un mēs sagaidīsim, ka arī vēl citas ielas iegūs jaunu asfaltsegumu. Pilsētā tiešām cerības vēl ir, bet ko lai saka par valsts ceļiem? Brauc, uz kuru pusi braukdams, visapkārt ir tikai bedraini ceļi. Turklāt dažviet bedres ir tik lielas, dziļas un nepatīkamas, ka esi laimīgs, ka tādu ir izdevies apbraukt un nesabojāt tajā automašīnu. Jā, ceļu uzturētāji it kā kaut ko mēģina darīt lietas labā – bedrītes tiek lāpītas, taču mūsu ceļi ir tik tālu nolietojušies, ka tie vienkārši brūk kopā. Latvijas ceļi būtu jāatjauno, bet pie mums tikai tiek likti virsū arvien jauni un jauni ielāpi. Uz kādu brīdi ielāps palīdzēs, bet pēc kāda laika turpat līdzās var rasties atkal jaunas bedres. Speciālisti, protams, atzīst, ka bedrīšu remonts ir īslaicīgs risinājums bojātam segumam, bet, lai uzlabotu brauktuves stāvokli ilgtermiņā, ceļiem būtu svarīgi laikus veikt seguma periodisko atjaunošanu un rekonstrukciju. Jāpiebilst vien, ka mēs visi zinām, cik slikta mums ir situācija valstī un ka nav naudas ne periodiskajai atjaunošanai, ne rekonstrukcijai. Taču cik gan ilgi atbildīgās personas vēl spēs atrunāties, ka naudas nav, ja daudzviet ceļi tiešām vairs nav izbraucami?
