Gulbeniete Ilze Strapcāne šonedēļ nosvinēja 35. dzīves jubileju. Viņa saka, ka šajā vecumā jūtas ļoti labi, taču piebilst, ka ar katru gadu sevī jūt pārmaiņas – ir jūtama pilnveidošanās un attīstība. Ilzei netrūkst apņēmības, turklāt viņa nebaidās no darba. Ilze ir AS “Virši – A” Gulbenes degvielas uzpildes stacijas vadītāja.
– Mūsdienās daudzi jauni cilvēki dodas strādāt labi apmaksātā darbā Rīgā vai pat ārzemēs, bet jūs palikāt Gulbenē…
– Uz ārzemēm viennozīmīgi es negribu braukt. Par došanos uz Rīgu es savulaik domāju, taču šeit man viss ir tik mīļš un pierasts, svešā vietā atkal viss būtu jāsāk no jauna, būtu grūti pierast. Gulbenē jaunam cilvēkam, protams, ir grūti atrast darbu, kas patiktu un uz kuru cilvēks varētu iet ar prieku. Liela nozīme mūsdienās ir arī samaksai. Taču man ir paveicies – man ir darbs, kas man tiešām patīk.
– Par ko vēlējāties kļūt bērnībā?
– Citi saka, ka tā ir “fui” profesija, bet es par to sapņoju joprojām. Es ļoti gribēju kļūt par vecmāti, jo bērni ir mana vājība. Tagad, piemēram, mīļuprāt auklēju māsas bēbīti. Diemžēl ne visus sapņus var piepildīt. Kad biju izvēles priekšā, bija jādara tā, kā teica mamma. Viņa gribēja, lai es kļūstu par siera meistari un strādāju pienotavā, kas man ļoti nepatika. Es mācījos Valmieras 28. proftehniskajā skolā, taču arī šajā profesijā nestrādāju. Strādāju gan par pārdevēju, gan par izpilddirektori bārā, līdz sāku strādāt šeit par operatori, bet pēc diviem gadiem kļuvu arī par vadītāju.
– Vai jūs nebiedēja vadošais amats?
– Sākumā bija ļoti grūti, taču es ļoti centos. Tagad man ir ļoti viegli strādāt. Mums ir izveidojies ļoti jauks kolektīvs, esam iemācījušies cits citam palīdzēt, cits citu atbalstīt jebkurā situācijā. Jo cilvēki ir saliedētāki, jo vieglāk ir strādāt.
(Vairāk lasiet 29.septembra “Dzirkstelē”)
