Piedalījos Latvijas Pensionāru federācijas domes svinīgajā pasākumā, kas bija veltīts federācijas 20 gadu darbībai. Tajā piedalījās arī labklājības ministre Ilze Viņķele.
Lai gan pasākumā federācijas līdere Aina Verze savā uzrunā pauda, ka starp Latvijas pensionāriem un ministri ir iestājies “ledus laikmets”, es neko sliktu nevaru teikt, jo saņēmu ministres parakstītu Labklājības ministrijas Atzinības rakstu un visa tā labākā vēlējumu.
Pasākumā piedalījās arī gandrīz viss valdības zieds, tāpēc pieskārāmies arī dažām aktuālām problēmām. Man personīgi šķiet, ka valdība joprojām nevēlas salīdzināt pensiju apjomu, kas ir ārkārtīgi plašs. Ja nekļūdos, tad mazākā pensija, ko cilvēks saņem mēnesī, ir 48 lati, bet lielākā – 1000 latu. Vai tad patiešām ir tā, ka tie cilvēki, kuri saņem 1000 latu pensiju mēnesī, ir daudz vairāk strādājuši par mazāko pensiju saņēmējiem? Man tam ir grūti noticēt.
Pensionāru lielākā vēlme ir arī tā, lai inflācijai sekotu pensiju indeksācija, bet diemžēl tā nenotiek. Var jau bilst, ka pensionāri atrodas labākā situācijā ar tiem cilvēkiem, kuri ir bez darba, jo saņem pensiju, tāpēc uzskatāmai par iztikušiem. Diemžēl ne visi pensionāri šodien ir iztikuši. Noteikti nav, jo ir gados veci cilvēki, kuriem rocība ir ārkārtīgi maza.
Var jau būt, ka tiešām, sākot ar 2014.gadu, pensijas sāks indeksēt. Tā izteicās arī Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Viņš gan bilda, ja vidējā izpeļņa būs aptuveni 200 latu, tad sociālajā budžetā pensijai neatliks vairāk kā 80 latu.
Arī es esmu padomju laikā gājusi skolā un strādājusi, bet šodien neuzskatu sevi par to gadu upuri. Manuprāt, labklājības ministre tā izteicās salīdzinājumam, ka agrāk bija cita valsts iekārta, šodien – atkal cita, tāpēc arī līdzekļu sadale ir atšķirīga. Diemžēl cilvēki teikto uztvēra citādāk.
