“Šitās lietas nav tās lietas, tās lietas ir citas lietas, tās citas lietas ir graujošas lietas, tās nav joka lietas.”
“Kas nu Jēci šoreiz sameties greizi?”
“Jā, jā, patiešām greizi, ir notikusi svarīgi slepenas informācijas noplūde, un šī noplūde ir graujoša, ļoti svarīga noplūde.”
“Nu saki taču beidzot, kas tā ir par tik svarīgu lietu, ar tik vērienīgu noplūdi.”
“Nu ja, jāsaka vien ir, tik un tā tas nav noslēpjams, nav arī vajadzības to slēpt. Noticis lūk, kas – gribēju līdzināties citiem gudriem cilvēkiem, kuri saņem lielās algas, laikam jau tās ir nepamatoti lielas jeb graujoši lielas, tāpēc tās ir jāslēpj no ikdienas nabagiem, no tiem, kuriem ir tās nieka algas, kuras nosaka vadošie cilvēki, bet viņi zina, ko dara. Es arī trīs latus neizņēmu no sava pensijas konta, gribēju iztaisīt nelielu uzkrājumu, tā sakot, melnajai dienai. Bet šo slepeno informāciju par manu rīcību pasta Anniņa darīja zināmu manai laulenei Amālijai. Tā sakot, mans noslēpums nāca publikai apspriežams, jo Amālija uzreiz izstāstīja savām draudzenēm un tās vecās klačas to izpauda pa visu pagastu. Es esot vecais šmauklis, vairs neesot ciešami, visapkārt vienas nejēdzības. Nu ko tu, cilvēks, izdarīsi, vai tām vecajām vārnām aizbāzīsi muti?”
“Jēci, johaidī, mēs taču dzīvojam demokrātiski brīvā valstī, un mūsu noslēpumus glabā vietējā vara, nu ziņo šo lietu vietējam policistam, lai veic kratīšanu Anniņas dzīvoklī, gan jau atradīsies kādi kompromitējoši dokumenti, vecas kvītis, žurnāli utt. Tad šo iesūdzēsi tiesā, lai sēž tuptūzī, ja nemāk mēli turēt aiz zobiem. Tā, brālīt, nedrīkst, ir jābūt noslēpumiem. Kas tā būs par dzīvi bez noslēpumiem, viltībām, tā nebūs dzīve, bet garlaicības sala.” Jēcis pilns uzņēmības rīkoties.
