Sabiedrības iniciatīvas portālā manabalss.lv šobrīd savākti
jau vairāk nekā 3 000 paraksti par to, lai saglabātu
pašreizējo skolas gaitu uzsākšanas vecumu, kad bērni uzsāk
mācības skolā no septiņu gadu vecuma, pretēji Izglītības un
zinātnes ministrijas (IZM) iecerei sūtīt skolā bērnus jau no
sešu gadu vecuma. Šai idejai nepiekrīt arī Saeimas deputāte,
trīs bērnu māmiņa, juriste Inga Bite. Savā viedoklī viņa
skaidro, kāpēc IZM virzītā reforma nav pārdomāta.
Trūkst
argumentu par labu reformas īstenošanai
Dzirdot
par šo IZM reformu, vispirms būtu loģiski atrast vairāk
informācijas par to, un, protams, pirmā vieta, kur to meklēt, ir
ministrijas mājaslapa. Kā parasts lietotājs neatradu nekādu
informāciju nedz pie pamatizglītības sadaļas, nedz pie vispārējās
izglītības vai pirmsskolas izglītības sadaļām IZM mājaslapā.
Arī speciālas sadaļas šai reformai nav. Attiecīgi, biju spiesta
aprobežoties ar medijos pieejamo ministrijas viedokli par šādas
reformas nepieciešamību. Toties ir viegli atrodami daudzi viedokļi
par to, kāpēc reformu nevajag. Ja ministrija uzskata, ka bērniem
jāiet skolā no sešiem gadiem, tad vispirms vajadzētu arī skaidri
paust argumentus – kāpēc to vajag?
Pirms
gada solītās skaidrības joprojām nav
Tāpat
ir jautājums, cik daudzi sešgadnieki ir gatavi uzsākt skolas
gaitas? Lielākoties viņi nav tam gatavi, faktiski, arī septiņos
gados bērni nav īsti gatavi tādai skolai un sēdēšanai solā,
kāda tā ir šodien. Šis jautājums jāskata kopā ar kompetenču
izglītības modeli, ko IZM gatavojas ieviest. Pirms gada izglītības
un zinātnes ministrs stāstīja, ka 2017. gada 1. septembrī visiem
būs skaidrs, kas ir kompetenču izglītības modelis1.
Ir apritējis gads, un lielākā daļa Latvijas pedagogu un skolu
vadītāju to joprojām nezina. Skaidrības nav pat tajās skolās,
kurās izmēģinājuma versijā kompetenču modelis skaitās ieviests
jau šobrīd.
Kā
jau minēju, ministrijas mājaslapā grūti atrast informāciju par
reformu, bet cītīgāk pameklējot medijos, dažus rakstus var
atrast. Vienā no tiem ministrijas pārstāvji apgalvo, ka
sešgadniekiem skolā nebūs jāapgūst tas pats, ko šobrīd mācās
septiņus gadus vecie pirmklasnieki. Citā vietā ministrija min, ka
šobrīd piecgadnieki, sešgadnieki un septiņgadnieki mācās vienu
un to pašu un izglītība dublējās, un šajā jomā kaut kas būtu
jāmaina. Šie apgalvojumi ir savstarpēji pretrunīgi un rada
iespaidu, ka ministrija pati nezina, ko un kāpēc vēlas mainīt.
Mācību
procesam jāveicina interese
Kāpēc
ministrija visus piecus un sešus gadus vecos bērnus liek vienā
kastītē? Bērni neattīstās taisna virziena grafikā – arī
viena vecuma bērniem ir atšķirīgas intereses. Katrs bērns
attīstās savā tempā, un katram ir savas specifiskās intereses.
Un ir ļoti svarīgi ievērot šīs intereses un ļaut bērnam
iedziļināties tajā, kas viņam ir būtiski, un, kas viņu aizrauj
konkrētajā brīdī. Šobrīd sākumskolas sistēma mazina bērnu
vēlmi mācīties. Skola ieliek rāmī ne tikai bērnu, bet arī
skolotāju. 40-45 minūšu mācību stundas laikā skolotājs nevar
aizvest bērnus uz Dabas muzeju, vai pat izvest pastaigāties un
apskatīt dabu tuvējā parkā, ja tā ir dabas zinību stunda.
Mācību procesam ir jābūt pilnīgi citādākam, vērstam uz to,
lai bērnu interese par mācīšanos tikai augtu. Kompetenču
izglītības modelis izskatās skaisti video rullītī un aprakstā,
bet nav pārliecības, ka tik skaisti būs arī realitātē, turklāt
ir pilnīgi skaidrs, ka tas nenotiks jau nākamajā mācību gadā.
Pedagogu
algu reforma jau izgāzās, vai vajag nākamo?
Šaubas
par IZM reformu rada arī līdz šim īstenotās pārmaiņas,
piemēram, pedagogu algu reforma. Ministrija noteica, ka samaksa par
vienu slodzi ir 680 eiro, bet ziņās lasām, ka vidējā alga valstī
ir aptuveni 900 eiro2.
Tātad, skolotājiem alga ir krietni zem vidējās. Cik motivēts ir
šāds skolotājs? Ministrija vēlas, lai pedagogi iznes uz saviem
pleciem kompetenču izglītības modeli, taču ar šādu atalgojumu,
skolotājiem drīzāk jādomā, kā izdzīvot. Tā pati atalgojuma
reforma paredz, ka skolotājam ir 21 kontaktstunda ar bērniem un 9
stundas, kas paredzētas, lai sagatavotos. Pilnīgi aplami! Šajā
laikā nav iespējams pagūt sagatavot uzdevumus, kur nu vēl
savstarpēji konsultēties par to, kā bērni vienā priekšmetā
iegūtās zināšanas un kompetences izmantos citos priekšmetos, kā
ministrija to ir paredzējusi. Patiesībā jābūt pilnīgi otrādi –
ja skolotājam ir 21 kontaktstundas, gatavošanās laikam jābūt
divas reizes ilgākam, nevis uz pusi mazākam. Jau pedagogu algu
reforma tika rakstīta ar “kazas kāju”, neatkārtosim to pašu
ar sešgadniekiem.
Ministrija
iet pretrunās ar savām idejām
No
vienas puses ministrija atkal un atkal uzsver kompetenču pieejas
nozīmi, no otras puses vēlas skolu tīkla optimizāciju,
skaidrojot, ka klasē minimāli jābūt 18 skolēniem
(republikas pilsētās – 22 skolēniem). Ministrija pasaka, ka klasē
jābūt vismaz 22 bērniem, un skolotājam jāīsteno individuāla,
kompetencēs balstīta pieeja. Kāda gan individuālā pieeja ir
iespējama 45 minūšu laikā, ja klasē ir 22 bērni? To iespējams
īstenot ar 10 – 12 bērniem, un tas nozīmē, ka kompetencēs
balstītas izglītības nodrošināšanai jāiet pilnīgi pretējā
virzienā, samazinot skolēnu skaitu klasē, nevis palielinot caur
skolu apvienošanu un slēgšanu.
Šī
nav pirmā reize, kad IZM mēģina sūtīt uz skolu sešgadniekus.
Personīgi man rodas sajūta, ka ministrs ļoti vēlas ieiet
vēsturē. Taču tam, ka t.s. sešgadnieku reforma nav atbalstīta
arī iepriekš un pret to iebilst arī šodien, ir vairāki būtiski
iemesli. Tas nav tikai jautājums par izglītību, bet arī par to,
kur šie mazie bērni paliks pēc stundām, kuras beidzas, piemēram,
13.00. Ko vēlas ministrs Šadurskis, lai sešgadnieki klīst vieni
pa ielām? Arī likumā ir teikts, ka bērns var atrasties viens pats
tikai sākot no septiņu gadu vecuma. Ja sešgadnieks no 8.00 līdz
18.00 ir bērnudārzā, vecāki var plānot normālu darba dienu.
Vai
vēlamies ātrāk sagatavot strādniekus Anglijas laukiem?
Tiek
minēts, ka skolas pielāgos sešgadniekiem. Nebūsim naivi, skolu
telpas nevar pielāgot sešgadniekiem bez nopietniem ieguldījumiem!
Nepieciešamas gan gultas, gan labierīcību pārveidošana.
Ministrija nekur nav paredzējusi šos līdzekļus, tāpēc runas par
skolu pielāgošanu ir pilnīgas muļķības.
Tiek
minēts arī, ka pirmās klases izglītību sešgadnieki varēs iegūt
jau šobrīd pastāvošajā režīmā bērnudārzos. Arī tas
izklausās labi, taču iedziļinoties saprotam, ka jautājums par
finansējumu un šobrīd pastāvošo līdzfinansējumu privātajiem
bērnudārziem netiek risināts nekādā veidā, kas kārtējo reizi
norāda uz reformas sasteigtību un nesagatavotību.
IZM
minētais iemesls, ka nav pieļaujams, ka skolas solos sēž
deviņpadsmit gadus veci jaunieši, kuriem jau vajadzētu būt darba
tirgū, nav pamatots ar argumentiem. Vai jaunieši ir gatavi šajā
vecumā jau būt darba tirgū? Vai darba tirgus ir gatavs ņemt pretī
šos jauniešus? Vai pēc vidusskolas, kurā iegūst vispārējo,
nevis profesionālo izglītību, jaunietis var būt konkurētspējīgs
darba tirgū? Vai tiešām mēs saviem jauniešiem novēlam strādāt
mazkvalificētos darbos?! Cik daudzi jaunieši astoņpadsmit un
deviņpadsmit gados ir gatavi pieņemt tik būtiskus lēmumus par
savu dzīvi? Daļa šajā vecumā vēl nav izvēlējušies savu
nākotnes profesiju.
Tas
jau skan skaisti – jaunieši ātrāk būs darba tirgū, taču, ja
mums trūkst darbinieku, varbūt padomāsim, kā atgriezt tos
strādājošos, kuri ir ārzemēs? Šobrīd liela daļa jauniešu
aptaujās uzsver, ka pēc vidusskolas vēlas pamest Latviju. Vai,
sūtot bērnus skolā no sešiem gadiem, mēs tiešām vēlamies
ātrāk sagatavot sēņu lasītājus Anglijas laukiem?
