Kopš man mājās ir internets, mana dzīve ir pilnībā pārvērtusies. Tagad vairāk eksistēju virtuālajā, nevis reālajā vidē. Es pat vairs nezinu, kura ir mana īstā dzīve. Esmu līdz ausīm iekšā politikā un aktīvā seksuālajā dzīvē. Esmu maķenīt sapinies.
Dators, internets – tur esmu Silvestrs Stallone (nevis kaut kāds tur krunkains Krikums ar riepu vidukļa vietā, kas bez darba rūgst, dzīvodams sievais maizē). Esmu dižāks par pašdu Valsts prezidentu. Cienījams cilvēks, autoritāte.
Protams, virtuālajā vidē esmu absolūti brīvs cilvēks, jauns, veiksmīgs un valdzinošs. Neslēpšu – man tur ir baigā piekrišana. Esmu krutais, īsts kungs. Varu ar meitiešiem triekties un džekus iekulstīt vārdu kaujās tā, ka šie mūk no manis kā no paša nelabā. Kad saskaišos, vārdus netaupu ne politiķiem, ne citiem interneta lietotājiem. Varu no sirds izlādēties. Bļinnn…
Un nav neviena, kas mani savaldītu. Tā ir vienreizēja sajūta. Gadās, ka dažā labā portālā administrators manu komentāru izdzēš. Nu tad es viņam uzrakstu pāris maigu vārdu un pasūtu… Eju tālāk, uz nākamo portālu, kur mani neapspiež, jo, kas dzimis lidot, tas rāpot negrib.
Es jums, mīļie, teikšu, ka tajos padomju gados mēs esam bijuši līdz vēmienam pieklājīgi. Līdz mielēm. Tagad kaut kas manī ir sprucis vaļā. Runāju (vismaz jeb tikai internetā) visu, ko jūtu un domāju, taču kādam tas nepatīk.
Tagad lasu, ka mūsu valstī grib ieviest cenzūru, grib piegriezt pogas brīvībai internetā.
Lūk, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija plāno ierosināt likumu grozījumus, paredzot, ka arī interneta mājas lapas ir masu saziņas līdzeklis. Grib panākt, lai internetā cirkulētu tikai “tiesiski pieļaujama informācija”.
Kas to izsvērs? Kurš uzdrošināties apšaubīt manas tiesības brīvi paust savu viedokli un paturēt to jebkuros apstākļos? Kas uzraudzīs mani internetā, vai neesmu kļuvis nepieklājīgs izteicienos, vardarbīgs un pornogrāfiju cienošs? Atļausiet pasmaidīt…
