Tas, ka mežsaimniecību apdraud krīze, būtu pārāk skaļi teikts, bet, protams, šodien grūtības ir visiem. Ikvienam uzņēmumam, ja valstī ir liela inflācija, rodas problēmas, jo ceļas resursu cenas. Domāju, ka mežsaimniekiem jāturpina sarunas ar valdību par to, ko darīt ar akcīzes nodokli. Vai būtu jāmaksā pilns vai tikai daļējs akcīzes nodoklis.
Daudzu problēmu pamatā ir arī tas, ka Somijā kādu laiku darbu pārtrauca papīrmalkas ražotnes, savukārt Eiropā saistībā ar celtniecības apjoma kritumu samazinājās pieprasījums pēc gataviem zāģmateriāliem, tāpēc īpaši mazajām zāģētavām radās grūtības noslēgt izdevīgus kontraktus.
Problēmas ir arī tām firmām, kuras pērn iepirka cirsmas par salīdzinoši augstām cenām, nedomājot, ka šogad var kristies kokmateriālu cenas. Apdraudētas, manuprāt, nav lielās kokmateriālu firmas, bet mazās, kas noslēdza līgumus ar “Latvijas valsts mežiem” par pakalpojumu veikšanu atrodas tuvu bankrotam.
Tajā pašā laikā mazam uzņēmumam ir citas priekšrocības. Valsts politika nevar būt tāda, ka tā atbalsta tikai lielos vai tikai mazos uzņēmējus. Man vienmēr ir paticis uzņēmumus salīdzināt ar ziloņiem un blusām. Ir jābūt abiem. Starp tiem jāpastāv mijiedarbībai, jo lielo kompāniju labā lielākoties strādā mazās firmas ar saviem resursiem.
Situāciju mežistrādes uzņēmumiem sarežģī arī tas, ka būtiski samazinās cirsmu izsoles, kas nozīmē biznesa iespēju samazināšanos nozarē. Ir vēlams apzināt inflācijas koeficientu mežizstrādē.
