Īsi pirms gadu mijas Vidzemes plānošanas reģions saņēma
priekšlikumus no Autotransporta direkcijas par konkrētiem maršruta tīkla
reisu samazinājumiem, kas paredz maršrutu tīklu Vidzemē samazināt par
teju vienu miljonu kilometru gadā. Šis jautājums jau piektdien,
5.janvārī tiks skatīts Sabiedriskā transporta padomes sēdē. Tāpēc
ceturtdien, 4. janvārī tika sasaukta VPR pašvaldību priekšsēdētāju
ārkārtas sanāksme, kurā piedalījās arī pašvaldību speciālisti, kā arī
Latvijas pasažieru pārvadātāju asociācijas prezidents Ivo Ošenieks un
Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos
Aino Salmiņš.
Vidzemes plānošanas reģiona pašvaldību priekšsēdētāji norāda,
ka Satiksmes ministrijas rīkojums par reģionālo maršrutu tīkla apjoma
samazināšanu uzskatāms par sasteigtu.
VPR Attīstības padome uzskata, ka piedāvātie Autotransporta
direkcijas priekšlikumi par konkrētu reisu slēgšanu šobrīd liek domāt,
ka risinājums meklēts matemātiskos aprēķinos, neiedziļinoties situācijā
un piemirstot par sabiedriskā transporta izšķirošo nozīmi iedzīvotājiem
reģionos. Tāpat arī VPR pašvaldību pārstāvji norāda, ka, lai
pieņemtu novada iedzīvotājiem tik būtiskus lēmumus, nepieciešams rūpīgi
izvērtēt datus par pasažieru plūsmu, reisu rentabilitātes rādītājus un
tikai tad, sadarbībā ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem
lemt par maršrutu tīkla reisu slēgšanu. Turklāt jāņem vērā, ka daļa šī
brīža priekšlikumu ir vērtējami kā īstermiņa risinājums, jārēķinās, ka
liela daļa reisu tiek izpildīti vienotā sistēmā – atceļot vienu reisu,
tas ietekmē citus.
VPR pašvaldību priekšsēdētāji atgādina, ka reģionos mobilitātes
jautājums ir izšķirošs un sabiedriskā transporta pakalpojuma
nodrošināšana pēc būtības nevar tikt skatīta, vērtējot vienīgi tās
rentabilitāti. Pēdējos gados noticis nemitīgs darbs pie reisu
pārskatīšanas un optimizēšanas, taču ir brīdis, kad jānovelk robeža
sabiedriskā transporta reisu samazināšanai reģionos. Tāpat VPR norāda,
ka sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšana ir valsts funkcija,
paredzot maršruta tīklu veidošanu tā, lai tas apmierinātu iedzīvotāju
pieprasījumu pēc sabiedriskā transporta pakalpojumiem un nodrošinātu
maršrutu tīklā iespēju apmeklēt izglītības iestādes, ārstniecības
iestādes, darbavietas, valsts un pašvaldību institūcijas to normālajā
(vispārpieņemtajā) darba laikā.
Vidzemes plānošanas reģionā uz 2017. gada sākumu bija 191 794
iedzīvotāji, un tas ir vienīgais Latvijas reģions, kurā vairāk nekā puse
iedzīvotāju dzīvo laukos. Sabiedriskais transports ir svarīgs
priekšnoteikums ikvienam iedzīvotājam, bet jo īpaši sociāli mazāk
aizsargātām grupām (pensionāri, jaunās māmiņas, personas ar nelieliem
ienākumiem, u.c.), sniedzot iespēju nokļūt līdz pamatpakalpojumiem
(piem., izglītības iestāde, veselības aprūpe, sociālie pakalpojumi) un
darba vietām, kas parasti atrodas lielākajās reģionu vai nacionālās
nozīmes pilsētās. Arī Latvijas Nacionālajā attīstības plānā (2014. –
2020.) ir uzsvērts, ka ikvienam iedzīvotājam ir jābūt nodrošinātām
iespējām saņemt valsts un pašvaldību pakalpojumus, tai skaitā iespēju
brīvi
pārvietoties.
Jāatgādina, ka Satiksmes ministrijas izstrādātajā vidēja
termiņa politikas plānošanas dokumentā „Transporta attīstības
pamatnostādnes 2014. – 2020. gadam” minēts, ka viens no rīcības
virzieniem ir “nodrošināta iekšējā un ārējā sasniedzamība, un augstas
kvalitātes mobilitātes iespējas visas valsts teritorijā, un, ka līdz
2020. gadam viena no prioritātēm būtu sabiedriskā transporta sistēmas
sakārtošana, nodrošinot labāku sasniedzamību, efektīvāku finanšu resursu
izmantošanu, nodrošinot iespēju visiem iedzīvotājiem nokļūt izglītības
iestādēs, ārstniecības iestādēs, darbavietās, valsts un pašvaldību
institūcijās to normālajā (vispārpieņemtajā) darba laikā ar sabiedrisko
transportu”. Turpat arī teikts, ka ikvienam iedzīvotājam ir tiesības uz
iespēju vismaz divas reizes dienā nokļūt līdz novada centram. Vidzemes
plānošanas reģionā ir vietas, kur sabiedriskais transports kursē tikai
divas reizes vai pat tikai vienu reizi nedēļā.
Transporta jomas eksperti secinājuši, ka elastīgas un ilgtspējīgas
sabiedriskā transporta sistēmas trūkums ir būtisks elements, kas
negatīvi ietekmē ikvienu vietējās teritorijas attīstības stratēģijas
ieviešanas gaitu, jo tieši transports nodrošina teritorijas spēju būt
konkurētspējīgai un integrētai valsts ekonomikā. Brīva piekļuve
pamatpakalpojumiem nodrošina ikvienam indivīdam zināmu dzīves kvalitāti,
t.sk. labklājību, paralēli arī kavējot migrāciju uz lielākām pilsētām.
Arī Vidzemes plānošanas Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā 2030
minēts, ka jāveicina iedzīvotāju mobilitāte, t.sk. uzlabojot sabiedriskā
transporta ātrumu un pieejamību. Iedzīvotāju pārvietošanās jeb vietējā
mobilitāte spēcīgi ietekmē ekonomiku, kultūras mantojumu, kā arī sociālo
iekļaušanos un vides aizsardzību. Plānojot sabiedrības pārvaldi gan
vietējā, gan nacionālā līmenī, lai nodrošinātu ilgtspēju, skaidrs, ka
nekas nav skatāms atrauti un plānojot kādas atsevišķas nozares attīstību
vai izmaiņas, nepieciešams lūkoties starpdisciplināri – kā tas ietekmē
ārējo vidi un apstākļus kopumā un ko vēl tas risinātu un/vai ietekmētu. Jāatgādina,
ka Izglītības ministrijas iniciētā vispārējās izglītības sistēmas
reforma lielā mērā ir balstīta uz pašreiz funkcionējošo sabiedriskā
transporta maršrutu tīklu, taču līdz ar Satiksmes ministrijas rīkojumu
mehāniski mazināt reisu skaitu, arī šis process tiks būtiski traucēts.
Pēdējā laika diskusijas publiskajā telpā par to, ka sabiedriskā
transporta pakalpojumu nodrošināšana Latvijā reģionālajos maršrutos
kļuvusi ārkārtīgi dārga un nes lielus zaudējumus, rosina meklēt jaunus
un inovatīvus risinājumus, kā vienlaikus nodrošināt pilnvērtīgu
pakalpojumu saņemšanu, t.sk. sabiedriskā transporta pakalpojumus,
neradot zaudējumus valsts budžetam. Taču pragmatiskie risinājumi
likvidēt reisu skaitu, neizvērtējot, vai tie ir zaudējumu vai peļņu
nesoši, ilgtermiņā var sniegt ne tikai milzīgu neapmierinātību
attālināto teritoriju iedzīvotāju vidū, bet arī radīt ievērojamu
rezonansi starptautiskajā telpā, aktualizējot jautājumus par
cilvēktiesību neievērošanu un klaju labas pārvaldības principu
pārkāpšanu.
Joprojām Latvijā, arī Vidzemē ir iedzīvotāji (sociāli mazāk
aizsargātās iedzīvotāju grupas – pensionāri, maznodrošinātie, jaunās
māmiņas u.c.), t.sk. arī attālinātajās lauku teritorijās, kuriem
pārvietošanās iespēja ar sabiedrisko transportu līdz šim ir bijusi
gandrīz vienīgā alternatīva. Turklāt virkne Latvijas politikas
plānošanas dokumentu paredz saglabāt tiesības iedzīvotājiem uz
sabiedriskā transporta pieejamību, nodrošinot to brīvu mobilitāti.[1]
Brīdī, kad valsts pieņem lēmumu ievērojami samazināt sabiedriskā
transporta maršrutu skaitu, tos pavisam atceļot, vai nodrošinot, ka
reiss tiek izpildīts, piemēram, reizi nedēļā, tiek pārkāpti virkne
starptautiskas un nacionālas nozīmes normatīvie akti, kas regulē ikviena
iedzīvotāja tiesības uz brīvu pārvietošanos.
