Radiončiku ģimene dzīvo dzimtas mājās un tur godā svētku tradīcijas
Lieldienas ir pavasara svētki, kuri jo īpaši tiek gaidīti ģimenēs ar maziem bērniem. Arī Galgauskas pagasta iedzīvotāju Radiončiku ģimenē šie ir gaidīti svētki. Tie viņiem saistās ar prieku, pavasari, siltumu un dabas atmodu.
Pirmssvētku rosīšanās Līgas, Toma un mazās Adriānas ģimenē iesākas jau iepriekšējā vakarā pirms Lieldienām, jo tad ir noteikti jāsakrāso olas.
“Mūsmājās olas tiek krāsotas dažādās krāsās. Tinam sīpolu mizās, klāt liekot dažādus salmiņus, asniņus, lai olas iznāk interesantākas. Šis ir svarīgs Lieldienu rituāls. Arī Adriānu ņemam palīgā,” stāsta Līga.
Protams, Lieldienu rītā Adriānai ir arī jādodas meklēt Lieldienu zaķa saslēptās olas, kas viņai sagādā lielu prieku. Zaķis parasti mazajai meitenei atnes visdažādākās olas, arī garšīgās šokolādes olas.
Godīgi cīnītāji
“Lieldienu rīts mums parasti iesākas ar kopīgu svinēšanu mūsmājās, bet pēc tam dodamies apciemot arī manus vecākus. Pēc tam noteikti dodamies arī šūpoties. Pa šiem gadiem esam bijuši šūpoties gan Galgauskā, gan Stāmerienā, šogad plānojam aizdoties uz Lācītēm,” stāsta Līga.
“Mājās mums pagaidām nav pašiem savu šūpoļu. Tās vēl ir tapšanas stadijā. Iespējams, nākamgad varēsim šūpoties jau paši savās šūpolēs. Gribas izgatavot kārtīgas un lielas šūpoles, lai tajās var izšūpoties gan mazi, gan lieli. Ja būtu nolēmuši par labu mazām šūpolēm, domāju, ka tās jau būtu tapušas,” saka Toms.
Visur, kur Radiončiku ģimene Lieldienās dodas, viņi ņem groziņā līdzi arī olas. Lieldienās taču neiztikt bez olu kaujām un olu ripināšanas. Šīs izdarības patīk arī Adriānai.
“Gadās gan uzvarēt, gan arī kādreiz zaudēt, bet mēs neskumstam. Ar koka olām gan mēs nejokojam, mēs esam godīgi cīnītāji,” atzīst Līga.
Radiončikiem patīk kopīgi svinēt svētkus. “Mēs cenšamies Adriānai jau no mazotnes iemācīt svinēt svētkus ar visām tradīcijām. Gribam, lai viņa turpina tālāk senās tradīcijas, jo mazpamazām tās tomēr tiek aizmirstas,” saka Līga.
Gads bagāts ar pusapaļām jubilejām
Šoreiz reizē ar Lieldienām un pavasara saulgriežu svētkiem Radiončiku ģimenē ir sakrituši vēl vieni svētki. Tieši šodien Adriānai paliek pieci gadi un uz svinībām tiks aicināti radu un draugu bērni. Patiesībā šis gads jaunajai ģimenei ir ļoti bagāts ar pusapaļām jubilejām – pieci gadi paliek Adriānai, 25 gadu jubilejas šogad svinēs arī abi vecāki un šis ir arī piektais viņu kopdzīves gads.
“Mēs iepazināmies pirms kādiem septiņiem gadiem. Draudzene mani iepazīstināja ar savu klasesbiedru – Tomu. Tā mēs viens otrā ieskatījāmies, sapazināmies un pēc pusotra gada 19.februārī svinējām kāzas, drīz dzima arī Adriāna,” atceras Līga.
Pašreiz meitiņa ir abu vienīgais bērniņš, tāpēc tiek ļoti mīlēta un lolota. Vecāki ir gatavi darīt visu, lai Adriānai nekā netrūktu.
“Protams, gribētos, lai Adriānai būtu māsiņa vai brālītis, taču pašreiz par to nedomājam, krīze dara savu. Dzīve rādīs, kā būs. Pagaidām labāk ir audzināt vienu bērnu un zināt, ka spēsi viņam dot visu nepieciešamo, nekā divus vai vairākus, knapi savelkot galus kopā,” spriež Toms.
Nealkst doties prom
Līga un Toms priecājas, ka pašreiz abiem vēl ir darbs. Līga nodarbojas ar izbraukuma tirdzniecību, savukārt Toms darbojas mežistrādē. Darba darīšanās Tomam ir gadījies būt arī ārzemēs.
“Esmu bijis gan Vācijā, gan Francijā, taču projām no mājām parasti esmu bijis tikai mēnesi, prom uz ilgāku laiku pelnīt naudu diez vai es gribētu doties. Ja cilvēks vēlas, viņš arī tepat var nopelnīt. Mēs īpaši nealkstam doties prom no Latvijas. Var, protams, aizbraukt ciemos pie draugiem, aizbraukt ekskursijā, bet strādāt un dzīvot ārzemēs – ne. Negribas pamest mājas, draugus, iesāktās idejas un plānus,” saka Toms.
“Varbūt jau būt, ka tas savā ziņā ir arī patriotisms, taču – kur gan ir teikts, ka citur ir labāk? Vienmēr jau šķiet, ka ir labi tur, kur mūsu nav, bet varbūt citur ir vēl sliktāk. Jā, var jau teikt, ka Latvijā ir slikti, bet mums šķiet, ka nemaz tik slikti nav. Mēs esam optimisti. Galvenais ir domāt labas domas un tad jau viss būs kārtībā,” piebilst Līga.
Radiončiku ģimene dzīvo Toma dzimtas mājā. “Mans vecvectēvs ir cēlis šīs mājas, tagad tikai cenšamies kaut ko izremontēt, atjaunot, pārbūvēt un papildināt,” stāsta Toms.
“Pašreiz šajās mājās mēs, ieskaitot Adriānu, esam četras paaudzes,” piebilst Līga.
“Pirms pāris gadiem mēs it kā gribējām uzsākt dzīvi kaut kur citur, taču labi vien ir, ka to neizdarījām, bez kredītiem jau nebūtu iztikuši un tagad būtu ļoti grūti,” atzīst Toms. Līga piebilst – ļoti labi, ka Adriāna var augt lauku vidē.
“Viņa var darboties un droši dzīvoties pa pagalmu un mums nav jāuztraucas. Kopīgi arī darām visus darbus. Vīriešiem jādara vīriešu darbi, sievietēm – sieviešu, bet Adriāna visur iet palīgā un mācās visu darīt,” saka Līga.
