Irēna un Normunds ir mīlošs pāris, kas izveidojies pirms pieciem gadiem gulbeniešu acu priekšā. Viņi joprojām pastāvīgi ir ļaudīm uz mēles. Iespējams, tāpēc, ka abi ir acīs krītoši, kā arī nestandarta cilvēki ar nestandarta dzīvēm. Nu tās rit blakus, soli solī. Ir izveidojusies ģimene, kurā aug divi kopīgi, ņipri mazuļi – Niklāvs un Ričards. Valentīndienas intervija par viņu mīlestību, kas bija tik stipra, lai Normunds Aizpurs tai ziedotu karjeru armijā un dzīvi Rīgā, pārceļoties uz dzīvi Gulbenē un kļūstot šeit par sporta skolas direktoru, lai būtu kopā ar vietējo skolotāju Irēnu Sproģi – savu jaunības dienu mīlestību.
Mīlestība dzīves pusdienlaikā. Tā nāca pati, ļāvāties vai meklējāt šo mīlestību?
Normunds: – Spontāni ļāvāmies jūtām. Mēs pazinām viens otru jau sen, Irēna bija man palikusi sirdī, bet dzīve mūs aizveda katru pa savu ceļu, kamēr atkal saveda kopā. Un tomēr tas nekādā ziņā nenotika pasīvi. Cilvēkam mīlestība ir jāmeklē. Tā nav balva, kas tiek piešķirta par nopelniem. Cilvēkam ir raksturīgi sapņot. Bet sapņi ir jāpiepilda pašam!
Irēna: – Mēs kopā izturējām dzīves pārbaudījumus dažādās situācijās.
Jaunības dienu simpātija arī vienoja?
Normunds: – Jā, un tomēr drīzāk tā ir mīlestība, kas radās tieši tad, kad mēs jau varējam būt kopā. Zīmīgi, ka tajā brīdī mans vecākais dēls Arnis bija tas, kas nojauta par mūsu simpātijām un vērsa manu uzmanību Irēnai tieši šajā brīdī pēc tik daudziem gadiem.
Irēna: – Pa ilgiem laikiem atkal satikāmies kā pirmoreiz. Viņš pienāca man klāt uz ielas. Es tajā dienā biju pacilātā noskaņojumā, jo tikko biju nokārtojusi eksāmenu augstskolā, kurā studēju. Jutu, ka fluīdi mums ir abpusēji.
Tā nebija tikai romantiska dēka, kas tajā brīdī sākās?
Normunds: – Tas būtu bezatbildīgi.
Irēna: – Mēs satikāmies brīdī, kad abi jutām, ka tas mums nozīmē izmaiņas dzīvē, kas skars abus. Jutu, ka abi vēlamies to. Mums katram aiz muguras tad bija sava dzīve. Mēs abi savā iepriekšējā dzīvē bijām centušies būt labi cilvēki un godīgi pret sevi. Protams, esam ņēmuši no dzīves visu, ko tā dod, ciktāl tas katram no mums bijis pieņemams.
Normunds: – Tas bija laiks, kad apjautu: iet dzīves gads pēc gada, man jau 40! Bija kaut kam jāmainās. Darbs armijā, protams, man patika, tas ievelk un saista. Bet ar to vien bija par maz. Biju izvēles priekšā. Es izvēlējos mīlestību. Mēs apspriedām divus variantus – kopā būt Gulbenē vai abiem pārcelties uz Rīgu. Izvēlējāmies Gulbeni, kurā abi esam dzimuši.
Bērniem labāk augt ir mazpilsētā. Vai par to tad jau iedomājāties?
Normunds: – Sākumā par to vēl nedomājām.
Irēna: – Labi atceros brīdi, kad reiz mājās Normunds ieminējās: “Kā būtu, ja te kāds starp mums dipinātu maziem solīšiem?” Sapratu, ka viņš nerunā par mazbērniem. Laikam ir tā, ka divu cilvēku mīlestības ir par maz. Jo stiprāka tā ir, jo vairāk gribas kaut ko vēl un vēl… laikam kopīgus bērnus. Un tad viņi viens pēc otra mums pieteicās.
Tātad bija pārliecība par abu jūtām? Dzīves pieredze māca, ka mūsdienās kopīgi bērni pāri kopā nenotur.
Normunds: – Dzīvē nevar peldēt pa straumei. Viss atkarīgs no tā, kādus lēmumus paši pieņemam. Kad piedzima mans pirmais dēls, tās bija citas attiecības, tā bija agra jaunība, kad jaunajiem cilvēkiem pašiem ir vēl tik daudz dzīves problēmu, ka nav laika būt par labu tēvu vai labu māti. Nevienam nenovēlu kļūt par vecākiem līdz 30 gadu vecumam. Tā ir atbildība, kurai ir jānobriest. Tad sāc skatīties uz to citādāk. Kad zini, ko spēj dot saviem bērniem, kad proti ieklausīties viņos, un tev pašam ir, ko viņiem sacīt, tad būt par tēvu patiešām ir gandarījums. Un tad tas nemaz nav grūti. Tad tas sniedz patiesu prieku.
Irēna: – Bērni nāca pasaulē gribēti, gaidīti un mīlēti. Tas viss bija apzināti. Nebija un arī tagad itin nemaz nav grūti. Ikdiena dāvā tik daudz pozitīvu emociju, esot mums visiem kopā, ka nav laika pagurt.
Nebaidījis atkal kļūt par mammu?
Irēna: – Dievs man daudz dzīvē ir devis daudz un es pati esmu likt lietā visus savus talantus. Bija sajūta, ka daudz, cītīgi un no sirds esmu strādājusi. Mana meita Ilva arī jau izaugusi. Tas bija brīdis, kad atkal sāku domāt par sevi. Ko es kā sieviete vēlos! Kad piedzima abi puikas, mani draugi, labi pazīdami mani, teica: “Dievs tev ir dāvājis tieši to, ko tu no sirds vēlējies!”
Laikam to sauc par laimi būt mīlamai sievietei.
Irēna: – Apzināties, ka mani mīl vīrietis, kuru mīlu es, tā ir Dieva svētība. Man ir laba veselība. Es biju par to vienmēr rūpējusies. Bija Dieva svētība. Un tā tagad esam tikuši pie mūsu “mazajiem prieciņiem”, kā abi ar Normundu saucam mūsu puikas.
Normunds: – Mēs to varējām. Irēna visu mūžu ir sportojusi, tāpēc ir ne tikai skaista, jauna, bet arī vesela un stipra. Kopā mēs izturēsim arī ekonomiskās krīzes laiku valstī.
Irēnai izdodas arvien būt skaistai un jaunai!
Irēna: – Domāt pozitīvi un dot pozitīvismu nozīmē justies laimīgai. Normunds man palīdz.
Abi esat vitāli cilvēki!
Normunds: – Ja pāri veido cilvēki, kas visu laiku mēģina pierīvēties viens otram, ja viņi laika gaitā nezaudē šo saikni, tad viņi ir kopā. Nedrīkst censties piebremzēt otru cilvēku. Tad būs konflikts agri vai vēlu.
Irēna: – Nedrīkst otru cilvēku ierobežot. Katram ir jāizpaužas tā, kā viņa iekšējā būtība to prasa.
Normunds: – Partneriem ir jājūtas līdzvērtīgiem savstarpējā komunikācijā.
Irēna: – Cilvēki viens otru iepazīst, tikai dzīvojot kopā.
Skaidrs, ka abpusējā patikšana jums vienmēr ir bija ļoti liela!
Irēna: – Normunds ir tieši tāds vīrietis, kādu es vienmēr sirds dziļumos esmu vēlējusies. Pirmās simpātijas mums radās jau skolas gados. Tā bija pirmā iemīlēšanās. Kopā arī sportojām vienā komandā. Pēc tam dzīve mūs izšķīra. Normunds apprecējās. Tās bija pirmās sirds sāpes un aizvainojums.
Normunds: – Cik sievietes tomēr šajā ziņā emocionāli atšķiras no vīriešiem!
Irēna: – Tad mēs viens otram pazudām no redzesloka. Taču, kad precējos es, Normunds uzmeklēja mani un centās atrunāt no šā soļa.
Jūs nekad neesat bijuši vienaldzīgi viens pret otru!
Irēna: – Jā, bet apstākļi darbojās pret mums. Līdz brīdim pirms pieciem gadiem, kad mēs atkal satikāmies nejauši. Tad manī vairs pret Normundu nebija itin nekāda aizvainojuma. Tas sen bija zudis. Mēs ieskatījāmies viens otram acīs un palikām kopā. Tā pēkšņi. Viss gāja savu gaitu.
Normunds: – Tad bija jāpieņem svarīgi lēmumi savā dzīvē – man bija jāiet projām no Rīgas, no darba armijā, lai paliktu kopā ar Irēnu Gulbenē.
Irēna: – Atceros, ka, mūs ieraudzīdama, Normundam viņa otrā mamma Marija – tēva sieva – teica: “Tad beidzot esi atradis īsto?”
Mēdzat būt greizsirdīgi viens pret otru?
Normunds: – Greizsirdība neļauj iesūnot. Tā virza attīstību.
Irēna: – Normunds pat negribēdams prot patikt citām sievietēm, jo viņš izstaro pozitīvu enerģiju, smaida. Tas ir diezgan neierasti mūsu depresīvajā vidē. Ir jāizprot situācijas.
Normunds: – Greizsirdība – tas ir normāli. Nepieņemami ir tad, ja tā sāk izpausties kā apskaušana.
Irēna: – Nav pasaulē tādas sievietes vai tāda vīrieša, kam nepatiktu izjust pretējā dzimuma pastāvīgu uzmanību.
Normunds: – Reizēm tomēr tas var kļūt par nastu.
Vai reizēm abi strīdaties?
Irēna: – Protams, tas tikai liecina par to, ka katram ir savs viedoklis, ka abi domājam, nevis izdabājam viens otram. Strīds nenotiek šā vārda tiešā nozīmē. Tā ir vārdu un lomu spēle, kur man palīdz sievišķīgā viltība.
Normunds: – Visā ir jāmeklē loģika. Izskaidrojums. Ir septiņreiz jānomēra… Nav jēgas pārveidot vienam otru. Ir svarīga savstarpēja cieņa.
Iepriekšējo attiecību pieredze palīdz?
Normunds: – Attiecības, kas izjukušas, vienmēr līdzi nes zaudējuma sajūtu. Emocionālu, materiālu. Tā ir mīnus zīme. Tur nav, ko paņemt un mācīties. Emocionālais slogs reizēm ir tik smags, ka nespēj vairs saskatīt vērtīgo, kas bijis šajās izirušajās attiecībās.
Irēna: – Noteikti pirms 20 gadiem katrs no mums domāja un rīkojās citādāk nekā šodien.
Normunds: – Katram vecumam ir savs skaistums, savi plusi un mīnusi.
Irēna: – Dzīves gudrība pie katra no mums atnāk ar gadiem. Mēs ar Normundu esam izrunājuši visu par visu, kas mūsu dzīvē ir bijis. Varbūt pat tagad šo to vajadzētu nožēlot no pateiktā, bet abi sapratām, ka pasaules uztvere mūs vieno. Esam līdzīgi. Abi – Ūdensvīri pēc horoskopa.
Cik būtiski ir nokārtot rēķinus ar pagātni, lai justos labi jaunajās attiecībās?
Normunds: – Kārtībai ir jābūt. Lai nav tā, ka kāds uz mani glabā lielu aizvainojumu. To es negribētu. Es vēlu labu visiem cilvēkiem, kas man dzīvē bijuši svarīgi.
Irēna: – Normunds ir tāds cilvēks, kuram svarīgi, lai visiem būtu labi. Pat tiem, kas to nav pelnījuši.
Normunds: – Mums abiem ir bērni no līdzšinējām attiecībām. Viņi visi mums ir svarīgi, vienmēr gaidīti mūsu mājās.
Irēna: – Mēs cenšamies atrast laiku kopīgiem brīžiem ne tikai svētkos. Tie ir laimīgi brīži. Bērni aug, katrā vecumā sapratne un dzīves situāciju uztvere ir atšķirīga.
Normunds: – Mēs saprotam un atbalstām bērnus. Prieks, ka arī viņi mums atbild ar to pašu.
Vai ikdiena arī var būt kā Valentīndiena?
Irēna: – Jā, tas ir gandarījums par katru kopā nodzīvoto dienu. Sievas un vīra pienākumu pildīšana neko nenozīmē, ja pa vidu nav tās īpašās gaisotnes – mīļuma ar pieskārieniem, vārdiem, attieksmi. Ir mirkļi, ko mēs ar Normundu izbrīvējam tikai viens otram, lai būtu divatā. Normunds prot man sagādāt šādus pārsteigumus.
Normunds: – Mēs saprotam viens otru bieži vien pat bez vārdiem.
