Lai gan sabiedrība politiskos procesus ietekmēt nevar, jo politiķi tik un tā pieņems lēmumus, tomēr tas nenozīmē, ka cilvēki ar visu samierinās. Viņiem ir tiesības arī kaut ko vēlēties un prasīt. Ļaudis nav arī aizmāršas, kas jau pēc dažām dienām, nedēļām vai mēnešiem aizmirst amatpersonu dotos solījumus.
Par to iespējams pārliecināties, piedaloties pasākumos, kur aci pret aci tiekas tautas vēlēti kalpi un tautas pārstāvji. Dažkārt vienu atcerēšanās, bet otru aizmāršība spēj novest līdz asākai vārdu pārmaiņai. Interesanti, ka šī aizmiršana, ko svešvārdā var saukt arī par demenci, īpaši bieži saistās ar laiku pirms un pēc vēlēšanām.
Nav jāpiepūlas, lai atcerētos, kā pirms novadu veidošanas, tika solīts, ka no pagasta uz novada centru – tikai pa gludu asfaltu, ka pagastā tiks saglabātas visas līdzšinējās funkcijas, ka sakari būs vislabākajā kārtībā, ka nesaruks darba vietu skaits. Tomēr šodien viss ir mainījies. Uz pagasta iedzīvotāja tiešu norādi, ka diemžēl ceļi, kas saista novada centru un pagastu, kļūst arvien sliktāki, bet solījumi bijuši citi, tā vietā, lai skaidrotu, kāpēc tāda situācija, atbilde ir asa un tieša: “Es neko neesmu solījis!” Tālāk seko norāde, kam būtu jāatbild. Var atbildēt arī tā – nogriežot kā ar nazi, tomēr, kur vērsties parastajam lauku cilvēkam, ja ne pie vietējiem – tautas vēlētiem – varasvīriem?
Šajos laikos vairs neder Ķenča rīcība, kad ar sivēnu ratos var braukt pie Rīgas kungiem savu taisnību pieprasīt. Šodien – sivēns būs par liesu, kabineti par augstiem, zirgs par lēnu un ceļš līdz Rīgai – pārāk tāls. Tāpēc arī pagasta zemnieks, mājsaimniece, bezdarbnieks, pensionārs vēlas nevis atrunāšanos, bet atbildi.
