Griestiņu ģimenei Jāņu diena ir īpaši svētki, kad tiek svinēta arī namatēva vārdadiena un dzimšanas diena
Pēc dažām dienām jau atkal svinēsim skaistos vasaras saulgriežu svētkus – Līgo un Jāņus. Šajā naktī līgos ikvienā sētā Latvijā. Ikreiz lustīga līgošana notiek arī Līgo pagasta “Aizvēju” mājās, kur dzīvo Mudīte un Jānis Griestiņi. Kā saka paši saimnieki – šajos svētkos pie viņiem laipni gaidīts būs ikviens viesis.
Mudīte un Jānis Griestiņi atzīst, ka Līgo pagasta katrā mājā ikreiz vajadzētu lustīgi līgot un viņi tā arī darot. Uz svētkiem parasti atbrauc ciemos visas trīs meitas ar ģimenēm, kā arī citi radi, un tad var sākties svētku svinēšana. Viņu mājās šie svētki ir tiešām īpaši – tiek svinēti ne vien Līgosvētki un Jāņa vārdadiena, bet arī viņa dzimšanas diena, jo Jānis ir dzimis tieši 24.jūnijā.
Visi svētki vienā dienā
Jāņa dzimtene ir Balvu rajona Rugāju pagastā. “Tajā tālajā 1953.gadā visi ir līgojuši, bet mamma jau tobrīd mocījusies dzemdību sāpēs, un tā 24.jūnijā puika bijis klāt,” stāsta gaviļnieks.
Vecmāte, kas pieņēmusi dzemdības, esot teikusi, ka puika nu ir jāsauc par Jāni, ja jau dzimis Jāņu dienā. “Mamma gan pirms tam mani gribējusi saukt par Imantu, bet tā tiku pie vārda Jānis,” stāsta J.Griestiņš.
“Jānis tagad smejas, ka viņam viss ir vienā reizē. Visiem iznāk divas svinēšanas, bet viņam visi svētki vienā dienā. Savukārt, kad viņš ir iesvētīts baznīcā, ielikts vārds Pēteris. Arī Pēterdiena taču ir turpat netālu,” saka Mudīte.
Jāni un viņa māsu mamma audzināja viena pati. Tēvs diemžēl viņa piedzimšanu nepiedzīvoja – devās karā un tā arī vairs neatgriezās. Pēc pāris gadiem ģimene pārcēlusies uz dzīvi Līgo pagastā.
“Tie bija piecdesmitie gadi, kad tur, Latgalē, par darbu kolhozā neko nemaksāja. Strādāt jau varēja, bet nopelnīt gan ne. Pazīstami cilvēki jau bija atcēlušies uz šo pusi, tā arī mēs devāmies laimes meklējumos un 1959.gadā atnācām uz šejieni,” stāsta Jānis.
Un iznāca tā, ka nākamā sieva Mudīte dzīvoja kaimiņmājā. “Viņš mani nolūkoja!” atklāj Mudīte.
“Kad atnācu no armijas, pirmajā vakarā klubā bija oktobra svētku balle. Uz klubu braucot, mašīnā jau satikāmies un ar to pašu arī bija cauri!” atceras Jānis. “Tā mēs palikām dzīvot šajā, mana tēva celtajā mājā,” piebilst Mudīte.
Kādreiz līgošana bija citādāka
Gan Mudīte, gan Jānis atzīst, ka tad, kad viņi vēl bijuši jauni, tad gan bija lustīga līgošana.
“Kaimiņi gājām cits pie cita. Pa zāli bijām nobridušies slapji. Švāģerim vēl līdzi bija akordeons, atpakaļ jau tas tika vests tačkā, bet bija tiešām lustīgi, ir ko atcerēties,” saka Jānis.
Arī Mudīte piebilst, ka cilvēki senāk tiešām pratuši līgot.
“Tajos laikos nebija tādas dzeršanas, kā tagad, kad Jāņus daudzi pārvērš par izdzeršanos. Alu tolaik vien iedzēra un ar to pietika. Bet kā mācēja aplīgot! Mums te bija tādas divas sieviņas, viņas nosēdās katra galdam savā pusē un sāka dziedāt. Mīļo stundiņ! Visi smējās vēderus turēdami. Un kur viņām bija tāda izdoma?” prāto Mudīte.
“Tādus pirmos īstos Jāņus es atceros no 1959.gada, kad atnācām dzīvot uz šejieni. Kolhoza šķūnī toreiz bija balle. Visi gāja viens pie otra palīgot un pēc tam devās uz balli,” atceras Jānis.
“Laikam jau tagad cilvēkiem vairs nav tās kopības sajūtas, tiesa, arī iedzīvotāju laukos ir kļuvis mazāk. Ja kādreiz tepat apkārt pie katras mājas līgo vakarā kūrās ugunskuri, tagad jau reti kur vairs tos redzi, jo daudzas mājas ir palikušas tukšas. Un jaunie jau tagad arī vairs tā nemāk svinēt, kā kādreiz,” spriež Mudīte.
Siers, pīrāgi, alus un līgošana
Arī Mudīte un Jānis savulaik kopā ar citiem līgotājiem gājuši no mājas uz māju, tagad gan līgošana notiek mājās.
“Svētku priekšvakarā ir jāsariktē vieta ugunskuram, aizbraucu arī pakaļ bērzu meijām, bez tām neiztikt ne Vasarsvētkos, ne Jāņos,” stāsta Jānis.
“Man savukārt ir jāsarūpē svētku mielasts. Kas tad tie par Jāņiem bez siera? Tagad jau taisa dažādus jaunmodīgus sierus, bet es sienu pa vecam, pēc tradicionālajām metodēm. Parasti sacepu arī pīrāgus. Mamma vienmēr gribēja, lai Jāņos būtu siers, pīrāgi un alus. Protams, tiek sarūpēti arī citi našķi svētku galdam,” stāsta Mudīte.
“Alus mums, protams, arī ir. Tagad gan es pats to vairs nebrūvēju, ar to nodarbojas znots, jo arī viņa dēls ir Jānis,” atklāj Jānis.
Kad sabrauc viesi, tiek sapīti vainagi un var sākties līgošana. Jānis un Mudīte saka – galvenais, lai laiks ir labs, tad arī visiem būs līksms prāts. Ja jau tomēr lietus līst, viesi par paslēpties priekšnamā un vismaz caur loga rūtīm vērot, kā Jāņu ugunskura dzirkstis ceļas pretim gada īsākās nakts debesīm.
Un kā tad ir ar to papardes ziedu? “Zied jau zied tā paparde Jāņu naktī. Arī mums ir izdevies atrast papardes ziedu. Laikam jau ir atrasts gan īstais zieds, gan īstais cilvēks. Esam abi kopā nodzīvojuši jau 42 gadus. Protams, visādi jau tai dzīvē ir gājis, tomēr esam izaudzinājuši trīs meitas, piedzīvojuši sešus mazbērnus. Galvenais, ir jāmāk piekāpties un saprast otru cilvēku,” uzskata Mudīte.
Par senajām tradīcijām
Mudīte un Jānis tikai cer, ka netiks aizmirstas senās tradīcijas un senie latviešu svētki.
“Mēs, latvieši, esam pievērsušies dažādu citu tautu tradīcijām, pārņēmuši tās, bet paši savas pamazām sākam aizmirst. Viss tikai iet uz Eiropas modi,” secina Jānis.
“Tagad gan arī vairs nav tik daudz ne Jāņu, ne Līgu. Kādreiz šos vārdus bērniem lika vairāk. Tagad jaunie vecāki izvēlas jaunmodīgos vārdus, bet senos latviešu vārdus nemaz tik ļoti vairs negrib likt,” vērtē Mudīte.
“Jāņos tagad arī tiek rīkoti dažādi milzīgi pasākumi, ka nemaz i pašu Jāni nevajag,” spriež Jānis. Mudīte piebilst, ka viņu mājās gan Jāņi vienmēr tiks svinēti tāpat kā senāk.
“Tiem, kam vēl iekšā turas īstenais latviešu gars, šie svētki ir jānosvin kārtīgi!” saka Jānis.
