Tā sanāca, ka biju klāt, kad kādā Rīgas slimnīcā māsiņa sāka audzināt pacientu tāpēc, ka, lūk, viņam ārsts nav pateicis, cikos jāierodas slimnīcā. Kāpēc slimniekam, kurš tā jau uztraucies par gaidāmo operāciju, vēl jānoklausās šāds uzbrukums! Visas pretenzijas ārstam drosmīgā māsiņa varētu izteikt pati, nevis likt vainīgam justies slimniekam. Ja darbs kļūst apgrūtinošs, varbūt jādomā par profesijas maiņu. Kāpēc slimnīcas personālam šķiet, ka viņš ir pārāks par pacientu? Kas padara cilvēkus tik nejūtīgus?
Nesen kādā vietējā aptiekā kliente nopirkusi zāles, bet mājās konstatējusi, ka kastīte ir tukša.
Protams, viņa vērsās aptiekā, bet atvainošanās vietā saņēmusi vēl apvainojošu apgalvojumu, ka tā nevar būt un vai tik viņa pati kaut ko neesot sajaukusi. Par laimi, otrā dienā konflikts tomēr veiksmīgi atrisinājies un pat saņemta atvainošanās. Bet cik asaru un nervu stresa tas ir prasījis! Pareizi būtu klientu uzklausīt un tad noskaidrot situāciju un dot klientam atbildi. Savas problēmas ir jārisina savā kolektīvā, nevis sava neapmierinātība jāpauž arī klientam. Galvenais jau nav tas, ka kāds ir kaut kur kļūdījies.Galvenais ir tas, ka pietrūkst drosmes atzīt savu kļūdu, piemēram, vienkārši uzreiz atvainoties klientei un labot situāciju, jo citādi taču cieš aptiekas reputācija.
Kāpēc lielākajai daļai šķiet, ka klients nedrīkst izteikt pretenzijas? Kāpēc jāliek klientam justies vainīgam, ja viņš nav vainīgs? Tā tiek zaudēti klienti, un patiesībā sanāk, ka ar šādu attieksmi uzņēmējs “zāģē zaru, uz kura pats sēž”.
