Ar baltiem ievziediem, dzeltenām pieneņu saulītēm un skanīgām putnu dziesmām ir atnākusi Mātes diena – diena, kad atceramies savas māmiņas un viņu priekšā pateicībā par labajiem darbiem, mīļajiem glāstiem un siltajiem vārdiem noliecam galvas un cenšamies dāvāt viņām vairāk prieka. Mīļus vārdus un pašu rokām gatavotas dāvanas rīt saņems arī lejasciemiete Iveta Jermacāne. Viņai ir trīs bērni – Kristaps, Alise un Ērika, bet pirms pāris gadiem ģimenē ienāca vēl viens bērns – Arnis.
– Vai mūsdienās nav grūti izaudzināt vairāk par vienu bērnu?
– Es neuzskatu par apgrūtinājumu, ka ģimenē aug vairāki bērni. Jau pašā sākumā teicu, ka obligāti vajag arī otru, bet, kur ir divi, tur arī trešajam ir vietiņa. Kā vīrs saka, ja paši būtu jaunāki, varētu domāt arī par vēl kādu bērnu.
Pēc pirmā dēla Kristapa dzimšanas pagāja 10 gadi, kad piedzima meita. Otro bērniņu gribējām jau agrāk, taču liktenis bija lēmis citādi, bet pēc tam piedzima arī vēl viena meitiņa. Tagad gan mūsu ģimenē ir ienācis arī Arnis. Tas notika pavisam nejauši. Viņa ģimene dzīvoja kaimiņos, un viņa mamma lūdza, vai pa vasaru Arnis nevar palīdzēt padarīt kādus darbus un nopelnīt kādu latiņu. Tā viņš pamazām arī ienāca mūsu ģimenē. Arņa ģimenē arī sākās krīze, kas radīja lielus pārdzīvojumus, un viņam bija nepieciešams atbalsts.
Manuprāt, lielā ģimenē dzīvot ir vieglāk. Tur bērni viens otram palīdz, cits citu pieskata. Protams, vecākiem ir nedaudz grūtāk iztikt finansiāli, jo par visu ir jāmaksā, taču vecāku mīlestības un uzmanības netrūkst nevienam, visi ir vienādi aprūpēti.
– Kur rodat mīļos vārdus, ko katram bērnam pateikt?
– Tie nāk paši par sevi, citādi jau nemaz nevar. Piemēram, Alise nesen piedalījās orientēšanās sacensībās un ierindojās pēdējā vietā, bet es taču nevarēju viņu bārt un kaunināt, gluži pretēji – es viņu samīļoju, iedrošināju, ka nākamreiz būs labāk.
Tad, kad bērnam iet slikti, kad neveicas, tieši tad mīļums ir visvairāk vajadzīgs, tieši tad ir jāmāk parādīt, ka mīli bērnus. Protams, kādreiz bērnus arī sabaru, taču pērusi viņus neesmu. Arī, kad tiek izdarītas blēņas, es vienmēr saku, lai paši izstāsta, tad sods nebūs tik liels.
Jebkura mamma savam bērnam kādreiz uzsit pa dibenu, jo neviens jau nav eņģelis, taču tik un tā katrai mammai savi bērni ir mīļi.
– Cik stipri, jūsuprāt, bērni ir jālutina?
– Katra mamma savus bērnus lutina, un tikai brīžos, kad bērni neklausa, rodas šaubas, vai bērni nav par daudz izlutināti un varbūt vajadzējis audzināt daudz stingrāk.
Man šķiet, ka tādas vienas pareizās formulas, kā bērnus izaudzināt par labiem cilvēkiem, nemaz nav. Katrai mammai ir savs veids, kā audzināt bērnus. Tas nekas, ka vienā brīdī viņa iesit pa dibenu, pēc brīža viņa jau ar mīļu prātu bērnam iedod buču un samīļo.
Mēs katrs esam citādāks, arī bērni katrs ir citādāks, tādēļ atšķiras arī audzināšanas metodes, arī pret katru bērnu ģimenē ir jāmāk atrast pareizā pieeja, pareizā attieksme.
– Vai atceraties, kā jūsu mamma jūs audzināja?
– Mana mamma bija ļoti stingra, es tāda neesmu. Man bija liela bijība pret mammas teikto. Ja mamma kaut ko pateica, tas arī bija jāizdara, citādi jau nemaz nevarēja būt. Mammai bija daudz darba, mums, bērniem, bija jāpalīdz. Vecāki pa dienu strādāja kolhozā, bet, atnākot mājās, vēl bija jāstrādā savā kūtī, tādēļ arī mums bija jāstrādā līdzi.
Vasarā mēs arī strādājām kolhozā, mums brīvdienu nebija, taču visu paspējām un mīlestība pret vecākiem tādēļ nemazinājās. Sākumā padarījām darbus, pēc tam varējām tikt arī uz kādu balli. Bet mūsdienās viss ir citādi, visi mēs esam atraduši no šiem lielajiem darbiem, jo sevišķi bērni.
– Vai, jūsuprāt, būt par māti ir sūtība?
– Domāju, ka jā. Ir mammas, kurām tiešām ir lemts par tādām būt un viņām ir vienalga, cik būs bērnu, taču ir arī tādas mammas, kas nerūpējas par saviem bērniem, kam nav laika viņiem, viņām ir svarīgs kas cits, bet katrs bērns taču grib ierausties mammai klēpī, grib, lai mamma viņu samīļo.
Materiālā ziņā, protams, turīgāki, arī neatkarīgāki būs tie cilvēki, kam bērnu nebūs, viņiem nebūs jādomā par to, kā bērnus apģērbt un izskolot, viņi varēs gan laiku, gan arī naudu veltīt tikai sev, taču, manuprāt, daudz svarīgāka ir nevis materiālā turība, bet gan garīgā bagātība. Es reizēm smejos – nāks vecumdienas, būs vismaz, kas aprūpē. Uzskatu, ka bērniem dāvātā mīlestība agri vai vēlu atgriezīsies pie vecākiem.
– Vai jūs no saviem bērniem dzirdat daudz mīļu vārdu?
– Jā, noteikti. Visvairāk jau tos var dzirdēt no Alises. Viņa pret visiem ir laba un mīļa. Kristaps savukārt ir vairāk uz iekšu vērsts. Var jau būt, ka arī viņam sirsniņā ir daudz ko teikt, taču to īpaši neizrāda, bet puišiem jau parasti ir grūtāk atrast tos pareizos vārdus, meitenes ir daudz daiļrunīgākas.
– Kā jūsu ģimene svin Mātes dienu?
– Mūsu ģimenē Mātes diena vairāk ir ienākusi pēdējos gados līdz ar mazākajām meitām. Tad man ir jāiet gan pie vecākās meitas uz skolu, gan arī pie jaunākās uz bērnudārzu. Mājās īpašus svētkus šajā dienā neorganizējam, taču bērni mani vienmēr atceras šajā dienā. Meitas arī tagad jau veselu nedēļu iepriekš gatavojās šiem svētkiem.
Mēs ģimenē svinam arī citus svētkus. Visa ģimene sanākam kopā uz Ziemassvētkiem. Vasarā mūsu galvenie kopā būšanas svētki ir mednieku festivāls “Minhauzens”, jo mūsu ģimenē ir trīs mednieki. Šis ir pasākums, kad tiešām visi esam kopā, tā pie reizes ir arī laba iespēja apceļot Latviju, jo festivāls katru gadu notiek citā vietā.
Katru gadu ar ģimeni braucam arī uz Līgatnes dabas parku, palaikam cenšamies aizbraukt arī uz Zooloģisko dārzu. Reizēm vasarā mēdzam arī vienkārši visi aizbraukt pamakšķerēt. Ir vajadzīgas tādas kopā būšanas reizes, tās satuvina.
– Kāda ir jaukākā dāvana, ko esat saņēmusi no bērniem?
– Bērni man vienmēr cenšas sarūpēt jaukas dāvanas uz katriem svētkiem, taču man šķiet, ka vēl mīļākas ir tās, kuras nav speciāli gatavotas kādiem īpašiem svētkiem, bet tiek sarūpētas vienkārši tāpat. Meitenes bieži vien saplūc puķes un atnes tās man.
Atceros arī kādu reizi, kad mēs ar vīru bijām kaut kur aizbraukuši, bet, atgriežoties mājās, mūs sagaidīja skaisti saklāts vakariņu galds. Tas nekas, ka kakao un tostermaizes jau bija atdzisušas, šī reize mums ir dziļi iespiedusies atmiņā, tas bija ļoti mīļi. Pat vīram acīs sariesās asaras.
Manuprāt, materiālās vērtības nav galvenās, galvenais ir tas, ka bērni atceras tevi un dāvā savu mīlestību. Vairāk atmiņā tiešām paliek paša domātās un gatavotās dāvanas, kas ir nākušas no sirds.
– Ko novēlat citām māmiņām Mātes dienā?
– Lai mīl savus bērnus un lai viņām ir mīloši bērni, kas atceras viņas vienmēr, ne tikai svētkos. Vispatīkamākie ir tieši šie vienkāršie ikdienišķie brīži, kad bērns apķeras ap kaklu mammai un pasaka, cik ļoti mīl viņu.
Jermacānu ģimenes bērni:
* Kristaps – 19 gadu,
* Alise – 9 gadi,
* Ērika – 4 gadi,
* Arnis – 21 gads.
