Dzīves mācība vai dievišķais pieskāriens?
Cik tuva ir indiešu un latviešu asinsradniecība? Mums kādreiz, pirms ledus laikmeta sākuma, bijusi kopīga liela ģeogrāfiskā telpa. Viena no svarīgākajām liecībām, kas ļauj spriest par dažādu tautu tuvību, ir valoda. Piemēram, vārdu “uguns” sanskritā izruna kā “agni”, vārdu “māte” – kā “māta”. Šo vienkāršo vārdu kopība saglabājusies no tā pirmsuzslāņojuma laika. Tātad mūsu valodu ceļi kādreiz bijuši kopīgi, to pašu var teikt arī par vārdos neaptveramo iekšējo būtību, kas mudina gara lidojumā pacelties pāri ikdienai. Vai tieši tādi nav Līgo svētki? Latviešu tautasdziesma vēstī: “Visi putni priecājās, Jāņu dienu gaidīdami; kad atnāca Jāņu diena, visi spārnus plivināja”.
Gulbeniete Ineta Štokne uzskata, ka ajūrvēda (sanskritā – mācība par dzīvi) viņai kā latvietei ļauj apzināties garīgās saites ar Indiju. Pirms intervijas Ineta piedāvā izbaudīt čampi (galvas) masāžu. Sajūtas? Pasakainas! Fonā skan indiešu mūzika. Ineta ir speciāli uzvilkusi baltas drēbes. Uz paliknīša dzīvajā ugunī sildās vīnogu un rožu eļļa. Deg sveces, smaržo ceriņi. Diktafons paliek ieslēgts…
– Diāna, apsēdies krēslā! Kājām ir jābūt basām, liec uz spilvena! Pleciem jābūt brīvi pieejamiem, noņem ķēdīti, aizver acis! Ir jānoskaņojas uz gaismu. Iedomājies sevi vietā, kur reiz esi jutusies ļoti labi, silti, mīļi…
(Masāža turpinās 50 minūtes. Tās laikā nesarunājamies. Intervija atsākas, kad Ineta mudina atkal atvērt acis un atgriezties realitātē.)
– Ineta, nevaru pateikt, kurā masāžas brīdī tas sākās… Manas acis bija aizvērtas. Un es jutos kā putns. Mani spārni bija izplesti un es lidoju. It kā es būtu tikai piemirsusi par saviem spārniem un tie līdz tam visu laiku bijuši sakļauti uz muguras kā nasta. Bet tagad lidoju viegli.
– Šīs process izraisīja patīkamas emocijas?
– Jā. Tikai sāpēja mazliet acis un ausis.
– Tas ir tavs darba instruments. Tev brīvajā laikā butu pilnībā jāatslēdzas no darba lietām. Vai tu vari par tām nedomāt?
– Laikam nē… Bet tā nebija mehāniska masāža, ko tu veici, tas bija kaut kas daudz vairāk!
– Šajā procesā es ielieku savu pateicību cilvēkam, kas atnācis saņemt masāžu. Masāžās process ir veselības un veiksmes vēlējumiem konkrētam cilvēkam, ar pozitīvām domām piesaistot visu labo. Ja cilvēks, kas saņem masāžu, ļaujas šim procesam, tad viņš nonāk medidatīvā stāvoklī un saņem atbildes uz daudziem saviem jautājumiem, kas ir zemapziņā.
– Kā pati jūties pēc tam, kad esi veikusi kādam masāžu?
– Es jūtu gandarījumu. Man ir svarīgi, lai pēc masāžas cilvēks pastāsta par savām izjūtām – kur iesāpējās, vai pārgāja sāpes, kas patika, kas nepatika. Mums katram ir savs dzīves stāsts, savas izjūtas.
– Vai iedzersim jasmīna tēju?
– Jā, labprāt.
– Tev vajag padomāt, kas tās ir par nepiepildītajām ilgām, ko vari realizēt, kas ļautu pacelties spārnos.
– Varbūt tā ir ceļošana? Es gribētu aizbraukt uz Indiju.
– Es nekad neesmu bijusi Indijā, taču jau sen, kad apguvu reiki (sena dziedniecības sistēma, kas palīdz uzlabot veselību un nostiprināt to), savās meditācijās sevi apzinājos Indijā. Es jutots tā, it kā tur būtu manas mājas. Jau sen zināju, ka ajūrvēda ir 5000 gadus sena mācība. Indijā jau maziem bērniem māca šīs prasmes, lai varētu pielietot ikdienā, palīdzot sev un citiem. Zināšanas Indijā tiek nodotas tākā no paaudzes paaudzē. Rezultāti ir fantastiski! Un tad vienā rītā es pamodos un sev teicu: tas ir tas, ko tu, Ineta, vari darīt! Apstiprinājumu guvu arī no man ļoti nozīmīga cilvēka – Valdas Vītolas -, kas Galgauskā nodarbojas ar pirts dziedniecību. Viņa teica: “Ineta, tev ir tādas rokas, ka tu vari to darīt!” Un tad atradu skolotaju un ļāvos procesam.
– Tas arī maksāja zināmu summu? Tu investēji sevis izglītošanā?
– Jā. Bet toties esmu iekrājusi neapmaksātu rēķinu parādu. Taču es zinu, ka samaksāšu. Esmu ieguvusi zināšanas un vaļasprieku, kas mani paceļ spārnos. Mani draugi tagad, satiekot mani, bieži vien saka: “Ineta, kas notiek?! Tu taču lido!” Esmu ieguvusi divus sertifikātus, kas apliecina, ka esmu apguvusi ajūrvēdas divu veidu masāžas kursus – galvai (čampi) un visam ķermenim (sambahana) – un esmu tiesīga praktizēt. Pagaidām savas zināšanas un prasmes esmu pielietojusi, masējot savus tuviniekus, draugus un paziņas, kas to vēlas.
Tu pēc izglītības esi sociālā darbiniece ar specializāciju sociālajā pedagoģijā.
– Vai profesijā strādāt vairs nedomā?
– Esmu sapratusi, ka man patīk reāls darbs ar cilvēkiem, nevis ar papīriem. Ja nebūtu iepriekšējās pieredzes, zināšanu, diezin vai es varētu saprast to, ko tagad varu. Rezultātā ir tas, ko esmu ieguvusi.
– Kādi ir tavi atklājumi?
– Nekad nevarēju iedomāties, ka manas rokas, pieskaroties ķermenim, var nolasīt informāciju un palīdzēt cilvēkam. Atklājums? Katram cilvēkam ir divas būtības – ārējā un tā, kas mīt dziļi iekšienē. Rokas nolasa to, kas ir noglabāts zemapziņā un ķermenī. Cilvēks pats var to neapzināties. Taču mūsu neizpaustās, slāpētās emocijas, problēmas no ķermeņa nepazūd. Ja mēs nerunājam par savām problēmām, tās paliek mūsos – aizvainojums, stress, bailes, dusmas. Mums liekas, ka esam pieklājīgi un klusējam. Es nezinu, vai ta ir pieklājība. Drīzāk tas ir aizsargmehānisms. Diemžēl realitāte ir tāda, kāda ir, kaut gan tas būtu tikai normāli, ja ļautu sev izpausties. Cita lieta – kā? Tam jānotiek inteliģenti. Protams, lai izdzīvotu, ir brīži, kad jāspēlē teātris. Taču, ja mēs visu laiku spēlējam teātri, tad…
– Svarīgi ir nenodarīt pāri savai būtībai!
– Jāsāk ar sevi, iemācoties runāt par cilvēkiem tikai pozitīvo. Nerunāt sliktu par cilvēku! Jebkuram cilvēkam ir savas pozitīvās un negatīvās iezīmes. Neviens mēs neesam eņģelis. Dusmojamies par kaut kādu konkrētu rīcību vai pateiktu vārdu. Pozitīvās, stiprās puses ir jebkuram cilvēkam. Nav vienkārši ideālu cilvēku. Jebkuram ir arī negatīvas rīcības. Šajā pasaulē esam nākuši pilnveidoties.
– Arī šajā krīzes laikā?
– Šajā situācijā svarīgi atrast spēku garīgi augt. Atverot savu pastkasti un izņemot no tās rēķinu kaudzi, daudzi šodien saprot, ka… gribēdami nespēj samaksāt visu. Cilvēks, kas ir meklējumos un jūtas zināmā mērā atstumts no sabiedrības, nenovērtēts, nedrīkst ļauties negatīvām domām un sevi iekšēji sagraut. Tagad ir tāds laiks, kad katrs otrais pretīmnācējs uz ielas nes sev līdzi lielu iekšēju sāpi. Ir grūti kaut ko ieteikt, jo katrs mēs esam citāds. Mums katram ir sava dzīves pieredze, savs skatījums. Vienas receptes visiem nav. Ja cilvēks patiesi meklē kaut ko, uz kā atsperties dzīvē, tad jāsāk ar iekšējo pasauli, ar labām domām, kas dod spēku. Kādam var palīdzēt bazīca, ticība, citam laba grāmata.
– Un kā būtu ar gājienu pamakšķerēt?
– Tas ir meditatīvs process. Kamēr cilvēks gaida, kad pieķersies zivs, viņš ieklausās dabā, skatās ūdenī… Tā ir atslēgšanās no ikdienas.
Tāpat kā kopīgi svētki un uguns, kas silda un vieno. Savā ziņā arī dārza ravēšana ir meditatīvs process.
Jā, kamēr esi procesā, domās klejo citur. Cilvēks izdomā savas domas un varbūt pat rod atbildes uz daudziem jautājumiem. Katram jāsaprot, ka būt meklējumos ir normāli. Tam iziet cauri katrs. Situācijas mūsu dzīvē, arī pašas sarežģītākās, ir dotas tālab, lai mēs kļūtu stiprāki un rastu veiksmīgāku risinājumu, nekā bijis līdz šim. Protams, ir arī izņēmuma gadījumi. Tomēr lielākoties grūtības mums ir dotas, lai mēs garīgi pilnveidotos. Mums katram ir savs prasmju kopums. Tās ir jāliek lietā. Vai arī jāapgūst kaut kas jauns. Protams, ir jārēķinās ar situāciju valstī. Tā ir tāda, kāda ir. Bet sevi vainot tāpēc nevajadzētu. Neviens no mums šajā pasaulē nav niecība. Ir jāizvērtē, ko es jau māku darīt un ko es vēl varu iemācīties un kā tas man var palīdzēt dzīvē.
– Lai mums visiem izdodas!
