Jaunajā “Dziedošo ģimeņu” šovā dalībnieks, kas Latvijā ieprecējies no Horvātijas, latviešus raksturoja kā tautu, kas daudz runā par to, ko vajadzētu darīt, bet neko līdz galam tā arī neizdara.
Padomājot viņam būtībā ir taisnība. Piemēram, šobrīd, kad klāt ir apkures sezona, cilvēki arvien vairāk dusmojas, ka atkal būs daudz jāmaksā par siltumu. Interneta portālā anonīmi pat rupjiem izteikumiem tiek izteikti pārmetumi firmām, kas piegādā siltumu, pārmesta krāpniecība un tamlīdzīgi. Neesmu speciāliste un gudrajās aprēķinu formulās un māju siltumapgādes kontūrās neko nesaprotu.
Pieļauju, ka ne viss visur ir kārtībā, tomēr nesaprotu, kāpēc tad neviens no tiem, kas nav apmierināts ar augstajiem apkures tarifiem, tā arī tālāk par pukošanos nav ticis. Neliegšos, šo pārmetumu adresēju arī sev. Kur tad ir visu mūsu kopīgā protesta izpausmes?
Autovadītāji ne reizi vien pauduši sašutumu par to, ka jāmaksā ikgadējā transportlīdzekļa nodeva, kas nav maza summa, bet ceļi kļūst arvien sliktāki. Nu tad varbūt visi kā viens nemaksāsim šo nodevu? Savstarpējās sarunās stāstām cits citam, cik slikti strādā viens vai otrs ārsts, cik pareizi vai aplami tiek savienoti, piemēram, lauzti kauli, ka netiek veikts rentgens un tamlīdzīgi, bet kāpēc baidāmies atklāti nosaukt šos neprašas vārdā un uzvārdā?
Ar pārmetošiem skatieniem raugāmies uz pārlieku skaļiem kaimiņiem, kas traucē naktsmieru, bet vai esam gājuši un aizrādījuši? Piemēru ir daudz. Tie visi liecina, ka horvātam ir taisnība, tāpat kā arī tai kundzei, kura bilda, ka latviešiem šodien visvairāk pietrūkstot viena – īsta un drosmīga vadoņa, kas ar savu piemēru vestu aiz sevis pārējos, lai ietu līdz galam. Bet, – ja līdz galam, tad līdz galam.
