Ja tu man esi, man nevajag ne debesis, ne zemi… Šie dziesmas vārdi raksturo, to, ko es jūtu pret savu iemīļoto. Bijām kopā pusotru gadu, ja tā to varētu nosaukt. Tas nenozīmē kopdzīvi, bet gan randiņus, brīvā laika pavadīšanu, nedēļas nogalēs uz mīlestības spārniem traucoties no galvaspilsētas mājup uz laukiem. Bija super labi!
Un tad vienā dienā teicu: “Varu salabot tavu auto. Varu parūpēties par to. Remontēšana ir mans hobijs līdztekus studijām augstskolā.”
Atbilde bija pārsteidzoša, viens vienīgs vārds – nē!
“Kāpēc? Es taču varu tev sniegt daudz vairāk par izklaidi!” iebildu es. Atbildes vēl nebija. Un es turpināju savu sakāmo ar jaunu priekšlikumu: “Es pametīšu studijas. Nekur vairs nebraukšu, meklēšu darbu tepat un mēs būsim katru dienu kopā.”
Atbilde bija: “Nē! Tur nekas nevar iznākt. Tu pēc tam man to nepiedotu. Mēs vienalga nepaliktu kopā.”
Vēl domāju, ka tā ir tikai tielēšanās, līdz pajautāju vēl tiešāk: “Kam tad es tev vispār esmu vajadzīgs, ja neko ar mani nevēlies, ja nav nekādu nolūku attiecībā pret mani?”
“Tu man esi vajadzīgs seksam,” atbildēja mans draugs.
No tā brīža mēs jau divus gadus neesam kopā. Taču es nevaru viņu aizmirst. Esmu pabeidzis studēt augstskolā un palicis strādāt galvaspilsētā. Viss ir labi. Man ir daudz draugu, daži īpaši tuvi, tomēr… projām tieši viņš – mans vissuperīgākais draugs – ir manos sapņos. Brīvos brīžos un katros svētkos es skumstu tieši pēc viņa. Es ceru, ka ar laiku tas pāries.
