Aiz muguras ne tikai pasaules gala gaidīšanas drudzis, dažādām labdarības akcijām bagātie Ziemassvētki, bet arī Vecgada pavadīšanas un Jaungada sagaidīšanas kņada. Dāvanu kalni un svētku galdi krietni patukšojuši veikalu plauktus,…
Izsijāti un izsvērti aizvadītā gada labie un sliktie darbi, visnozīmīgākie un visbezjēdzīgākie notikumi. Visas gada nominācijas ir saņēmušas savas balvas. Katrs – pēc nopelniem. Tā notiek ik gadu. Ne tikai valsts līmenī, arī katra cilvēka dzīvē. Katras beigas ir kaut kā jauna sākums.
Arī 2013.gads ir kā balta lapa, uz kuras 365 dienas ikviens centīsimies atstāt savas pēdas, kuras tā izskaņā atkal tiks mērītas un svērtas. Tā top mūsu valsts vēsture. Tikai mūsu pašu darbi to iekrāso baltās, melnās vai citās varavīksnes krāsās. Gadu mijā problēmas jau nepazūd pašas no sevis. Dzīve turpinās. Labs tas, kas bijis.
Referendumā esam nosargājuši savu valsts valodu, priecājamies, ka mums ir premjers, kas ir starptautiski novērtēts un nosaukts par šāgada valsts vīru. Gandarī tas, ka Latvija pirms termiņa ir nokārtojusi savs saistības ar Starptautisko valūtas fondu. Vēl ir bezgala daudz citu lielāku un mazāku prieku.
Apbēdina, ka Latvija joprojām ir viena no vistrūcīgākajām ES valstīm. Sāp, ka latviešu skaits ir krietni sarucis. Viens no jaunā gada galvenajiem uzdevumiem būtu sasaukt pasaulē izklīdušos latviešus mājās.
Tuvojamies eirozonas slieksnim. Kā tas skars mūs ikvienu? Arī pašvaldību vēlēšanas nav aiz kalniem. Atcērēsimies: kā vēlēsim – tā dzīvosim! Mums ir sava valsts, kuras turpmāko likteni veidojam tikai mēs paši. Darāmā daudz. Jāķeras tik vērsim pie ragiem!
