Gulbīša vidusskolas direktors Jānis Ļoļāns uzsver trīs lietas, kuras, viņaprāt, ir svarīgas, lai cilvēki savā zemē justos labi. Pirmkārt, lai visiem tiem, kuri grib strādāt, būtu darbs. Otrkārt, lai visi vecāki bez problēmām varētu savus bērnus sūtīt skolā un lai bērni varētu iegūt labu izglītību tepat, Latvijā.
“Nav noslēpums, ka daudzu turīgu vecāku bērni brauc uz ārzemēm, lai tur iegūtu izglītību, kaut gan nedomāju, ka Latvijas izglītība kopumā ir vāja,” spriež Jānis. Treškārt, lai pēc darba cilvēki varētu kvalitatīvi un par brīvu atpūsties – dziedāt, dejot, sportot, jo tieši šādi pavadot laiku, cilvēkam ir iespēja atjaunot spēku, kurš paņemts ikdienas darbā.
Dārgi medicīniskie pakalpojumi – tas nav normāli
Jānis domā, ka tagad materiālajā ziņā tomēr ir nedaudz labāki laiki nekā tas bija padomju gados, kaut gan liela nauda tagad turas un pieder samērā nedaudziem cilvēkiem un ir tādi cilvēki, kuriem iztikšana ir apgrūtinoša. “Tagad Latvijā ir ļoti turīgi cilvēki, kādu agrāk pat starp partijas pirmajiem cilvēkiem bija ļoti maz,” saka Jānis.
Agrāk, kad pagastā pastāvēja kolhozs, darbs bija visiem, bezdarba nebija, tāpēc arī tie, kuriem, piemēram, bija problēmas ar alkoholu vai kuri bija nelabojami sliņķi, varēja justies noderīgi.
“Ja kāds nenāca uz darbu, tad brigadieri, iecirkņa priekšnieki brauca pie šī cilvēka un tā vai citādi piedabūja pie darba un kaut kādu naudu saņēma visi, līdz ar to arī iztikas minimums bija visiem, tagad var redzēt, ka šāda situācija visiem nav,” stāsta Jānis.
Viņš piebilst, ka nedod, dievs, šajos laikos cilvēkam ir vajadzīga mediķu palīdzība, tad rodas lielas problēmas, jo zāles un dažādi medicīniskie pakalpojumi maksā dārgi. “Ja salīdzina zāļu cenu, kāda tā bija agrāk, tad man liekas, ka tagad zāles maksā desmit reizes dārgāk, un veciem cilvēkiem laukos tās ir grūti nopirkt. Rezultātā cilvēki dzīvo bez zālēm, cik spēj, un tas nav normāli,” saka Jānis.
Pedagogu darbs apliek arvien grūtāks
Ilgstoši strādājot skolā, aizvadīti dažādi laiki. Jānis uzsver, ka no pedagoga viedokļa sociālisma periods bija labāks, jo tad skolotāja rokas “nebija sasietas”. Tagad Izglītības likumā skolēnu pienākumiem ir veltīti trīs punkti, bet tiesībām – desmit.
“Tas jau arī visu pasaka, ja skolēnam ir trīsreiz vairāk tiesību nekā pienākumu, tad tas, manuprāt, ir mīnuss. Es, protams, neaizstāvu vecākus un skolotājus, kuri fiziski izrēķinās, bet, ja tagad skolotājs pasaka stingrāku vārdu un tas jau ir morāls pārkāpums no skolotāja puses pret skolēnu, tas nav normāli,” domā Jānis.
