Manuprāt, šis ir laiks, kas mudina cilvēkus apgūt jaunas prasmes un iemaņas, gandarījot ar prieku par iznākumu. Cilvēki, kuri līdz šim nekad nav to darījuši, gatavo ziepes, darina šalles un žabo, ada un tamborē, veido rotaslietas un pat uzdrošinās gleznot. No ikdienišķām lietām top pārsteidzoši un izdomas bagāti mākslas darbi. Man ir patiess prieks, ka atklājas arvien jauni līdz šim klusībā dusējuši talanti.
Tomēr, ja kaut kas ir labs, tad atrodas daļa sabiedrības, kam sagādā baudu labajam pretim likt kaut ko sliktu. Turklāt, bieži vien visai rupjā veidā. Izveido jaunu interešu grupu – uzreiz atrodas kāds, kas, neko par to nezinot, to jau kritizē. Ievēl jaunu biedrības vadītāju. Nav pagājusi ne diena, kad jau šim cilvēkam tiek “uzgāzta” negatīvisma deva. Laikam pat tad, ja visos amatos sēdētu tikai senie grieķu Dievi, arī tad atrastos viņu zākātāji. Tā vien šķiet, ka šiem cilvēkiem – kritizētājiem – ir bailes no tā, ka citiem kaut kas izdodas labāk. Bailes pat no tā, ka otrs cilvēks varētu būt salīdzinoši laimīgāks.
Tā ir sena visu praksē pārbaudīta patiesība, ka kritizēt citus ir vieglāk nekā sevi. Arī es neesmu izņēmums. Tomēr arvien vairāk saprotu, ka kritikas vietā būtu labāk raudzīt pēc tā, ko iespējams iemācīties no tā, kuram veicas. Vai gan nebūtu labāk, ja kritikas vietā mēs visi cits ar citu dalītos priekā, labestībā, pacietībā? Dalītos nevis vārdiskā līdzcietībā, bet no sirds dāvātā palīdzībā. Ir viegli iemācīties izšūt vai mezglot, bet tik grūti jebkuru negatīvu domu pārvērst pozitīvā.
“Es domāju pozitīvi,” tā saka daudzi, lai gan daļai šo teicēju tā ir tikai ārišķīga poza. Pozitīvi domājošs cilvēks vienkārši tāds ir savā būtībā. Uzskatu, ja par kaut ko labu nevar cilvēkam pateikt neko labu, tad labāk paklusēt.