Pēc piecu gadu ilgas sirsnīgas draudzības mana draudzene Tīna pēkšņi ir sākusi mani ignorēt. Gribēju apsveikt svētkos, neceļ telefonu… jau kopš vasaras. Sākumā domāju, ka viņai kas atgadījies. Apzvanīju mūsu kopīgos paziņas, uzrunāju viņas radiniekus, bet nekā. Klusums. It kā nekas nav noticis.
Nesen satiku draudzeni satiksmes autobusā. Viņa atturīgi atņēma sveicienu, acīs neskatoties, un pagāja man garām. Likās, viņa baidās, ka sākšu viņu iztaujāt, lūgšu paskaidrojumus. Es to izlasīju viņas sejā. Nebija nekādas vēlmes Tīnu pratināt. Galu galā katrs taču izvēlas, ar ko draudzēties un ar ko ne. Varbūt viņa ir apvainojusies? Es Tīnai prasītu piedošanu, ja vien zinātu, par ko.
Un tad es sāku šķetināt savas domas un pati visu sapratu. Mana draudzene ir cilvēks, kas ļoti paļaujas uz dziedniekiem, ekstrasensiem. Viņa izvēlas kādu no viņiem un tic šim pārcilvēkam. Viņa arī savus tuviniekus piesaista šīm lietām. Atcerējos, kā Tīna stāstīja par maģiskajām darbībām, ko pret viņu mēdzot piekopt kaimiņi. Klausoties viņā, bija sajūta, ka Tīna ikdienā izcīna smagu enerģētisku kauju ar kādiem neredzamiem ienaidniekiem. Tik daudz ko viņa zināja par to, kā pasargāt sevi, tuvos, māju no ļaunās acs, noskaušanas, no melnās maģijas un negatīvajām enerģijām. Vai tiešām… viņa tagad arī mani ir pieskaitījusi “sliktajiem”?
Neko tādu nejūtos darījusi. Neesmu arī manījusi, ka man piemistu “ļaunā acs”. Patiesībā es nekam tādam nemaz neticu. Ticu labiem un sliktiem darbiem, gaišām un tumšām domām, jūtām. Taču uzskatu, ka zem šīs saules visam ir vieta – gan pozitīvajam, gan negatīvajam, jo tikai pretrunās cilvēks attīstās, norūdās un stāv uz šīs zemes, laižot caur sevi visus pasaules vējus un saglabājot savu personību, nesalauztu un savu individualitāti neizšķaidītu.
Es nedusmojos uz draudzeni. Es pieņemu viņas izvēli nedraudzēties ar mani. Taču es atsakos būt “sliktā”. Un es tomēr ceru, ka mēs atkal kļūsim vismaz labas paziņas. Lai Tīnai gaišs adventes laiks!
