Ak Dievs, kā es saprotu Voviku Vaškeiču, kurš ir VID-iņa Muitas kriminālpārvaldes priekšnieks. Izseko ar radariem, ar kamerām, filmē, noklausās un grib sarīkot atentātu. Skaidra bilde! Reiz jau Voviks cietis. Ir būtisks jautājums: kam tas ir izdevīgi, kurš stāv aiz tā visa, kurš ir organizators un ko īsti vajag?!
Ak, vai, kā es saprotu Voviku, jo ar mani ir tāpat. Kāds grib manas nāves. Es pat biju aizgājis uz televīziju, prasīju, lai laiž mani tiešajā ēterā, lai paziņoju tiem neliešiem un visai pasaulei, ka Teni nebūs tik viegli novākt! Tak neļāva, nelaida mani ēterā…. Nelieši!
A kāpēc Voviku uzklausa, pat viņu raksta visas avīzes, stāsta radio, televīzijā? Kāpēc viņa dzīvības draudiem sabiedrība pievērš pastiprinātu uzmanību, bet manējiem – nekādu!? Vai tāpēc, ka viņš ir valsts amatpersona, bet es – parasts vidusmēra pensionārs?
Jautāsiet, kas tad mani apdraud? Daudz kas. Ozona slāņa sarukšana. Globālā sasilšana. Citplanētieši. Inflācija. Mana pensija taču pagaidām nav vēl sasniegusi minimālās algas apmērus! Bet es redzu, kā kaimiņiene mani izspiego, kā lūr pa logiem, kad es nāku no veikala.
Viendien dzirdēju, kā viņa koridorā mani aprunāja, stāstīja draudzenei, ka es dzīvojot pāri līdzekļiem, katru dienu masiem vien nesot pārtiku no veikala. Nākšoties ziņot KNAB-im. Tās kaimiņu bābas indē mani tāpat kā modificētā pārtika, jo tā ir lēta un tāpēc pieejama man. Tāpat kā nekvalitatīvs šņabis. Esmu kļuvis mazāk stiprs uz kājām.
Ja laikus neaiziešu samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem, mani izliks no dzīvokļa. Būšu brīvs kā putns debesīs. Ja Latvijā izzudīs ziemas, tad dzīvošu zem palmas. Taču vai man kāds to ļaus? Valsts izdomās kaut ko jaunu, lai mani piežmiegtu tuvāk zemei. Ak, Vovik, kā es tevi saprotu!
